Mazzalvietis Zigurds Karols ir viens no labākajiem vieglatlētikas treneriem ne tikai Aizkraukles rajonā, bet arī Latvijā. Nav tādu sacensību, kurās viņa audzēkņi neizcīnītu godalgotas vietas.
Mazzalvietis Zigurds Karols ir viens no labākajiem vieglatlētikas treneriem ne tikai Aizkraukles rajonā, bet arī Latvijā. Nav tādu sacensību, kurās viņa audzēkņi neizcīnītu godalgotas vietas. Taču pēc profesijas viņš ir latviešu un krievu valodas skolotājs, un tikai šogad, lai varētu turpināt strādāt par treneri, ieguva augstāko izglītību šajā nozarē.
Sporta ārsta profesija paliek sapnis
— Vai Mazzalves pamatskola ir jūsu pirmā darbavieta?
— Nē, pēc augstskolas beigšanas mani nosūtīja darbā uz Dobeli, kur nostrādāju četrus gadus. Mācīju bērniem krievu un latviešu valodu.
— Filoloģijas fakultāti parasti sauc par “skuķu” fakultāti. Kā to izvēlējāties?
— Nebiju vienīgais puisis, kurš pēc Neretas vidusskolas beigšanas izvēlējās studēt filoloģiju. Mani saaģitēja skolasbiedri Juris Sniķeris un Vits Petronis. Vēlāk gan arī Petronis strādāja par sporta skolotāju. Sekmes vidusskolā man bija labas, taču baidījos, ka ar to ir par maz, lai iestātos Tartu universitātē, kur gribēju mācīties par sporta ārstu. Tāpēc izvēlējos filoloģiju.
Pirmā pieredze no grāmatām
— Vai arī pats skolā sportojāt?
— Skolas laikā man gadījās “švaki” sporta skolotāji, nebija arī tādu iespēju un inventāra kā tagad. Kaut ko jau darījām, taču, kad biju tādā vecumā, kā tagad mani audzēkņi, tādu sportisko sasniegumu mums nebija. Augām savā nodabā, neviens mums neko īpaši nemācīja, paši lasījām grāmatas un kaut ko mēģinājām. Bija tāda Mazzālīša šķēpmešanas grāmata, kuru bijām izstudējuši.
Nopietnāk sākām trenēties augstskolā. Izveidojās laba kompānija, kura fanātiski aizrāvās ar vieglatlētiku. Es arī biju viņu pulkā. Kad nokļuvu Dobelē, jau pats sāku trenēt bērnus.
— Atgriezies Mazzalvē, uzreiz sākāt strādāt skolā?
— Nē, vēl uz skolu negribējās. Apmēram divus gadus pastrādāju gaterī. Deviņdesmito gadu sākumā kādu laiku strādāju Zviedrijā, un tikai tad, kad atbraucu, Mazzalves pamatskolas direktors Aivars Miezītis pierunāja strādāt skolā. Kļuvu par sporta skolotāju. Kad pensijā devās krievu valodas skolotāja, līdz aizvadītajam mācību gadam mācīju arī šo priekšmetu.
Speciālā izglītība — obligāta prasība
— Jums labi padodas valodas?
— Laikam jā. Bez latviešu un krievu valodas, kurās brīvi runāju, esmu apguvis arī angļu valodu, kuru savlaik Dobelē pat nedaudz mācīju skolā. Runāju lietuviešu valodā. Zviedrijā nedaudz apguvu arī zviedru valodu.
— Nupat ieguvāt otru augstāko izglītību, esat diplomēts vieglatlētikas treneris. Vai pats vēlējāties mācīties?
— Vairāk tomēr tā bija spiesta lieta, jo, lai varētu strādāt sporta skolā, jābūt speciālajai izglītībai. Nevarētu teikt, ka esmu paveicis kaut ko īpašu, saņemot otru augstskolas diplomu. Tas tikai aizņēma laiku. Audzēkņi zināja, ka studēju, un vienmēr apjautājās, kā klājas, uzmundrināja un atbalstīja mani. Kad braucām uz sacensībām, somā parasti bija līdzi arī lekciju pieraksti, metodiskie materiāli. Devu tos palasīt audzēkņiem.
Draugs, padomdevējs un tēvs
— Kāda ir sajūta, ka esat atzīts par vienu no labākajiem Latvijas vieglatlētikas treneriem?
— Ja pagājušajā gadā viena no manām audzēknēm nebūtu pierakstīta citam trenerim, būtu trešais labākais treneris valstī, bet tik un tā ir liels gandarījums par šo atzinumu. Taču manu darbu ar citu labāko treneru darbu salīdzināt grūti. Piemēram, Murjāņu sporta ģimnāzijā strādā ar bērniem, kuriem jau ielikti pamati. Var teikt, ka viņi saņem jau gatavus sportistus. Esmu vienīgais treneris labāko saraksta augšgalā, kurš strādā pamatskolā, pārējie darbojas pilsētās, kur labākos audzēkņus var izvēlēties no krietni lielāka bērnu pulka. Mazzalvē jāstrādā ar tādiem bērniem, kādi ir, un tik un tā mūsējie ir čempioni.
— Kā viņi par tādiem kļūst?
— Jāprot bērnos radīt interese par sportu, jāprot tā noturēt, reizēm jābūt draugam, padomdevējam un tēvam. Viens ir zināt, kā strādāt ar bērniem, vadīt treniņu, bet daudz svarīgāk ir zināt, kā izlabot viņu kļūdas. Daudzi nezina, un arī es bieži meklēju pareizāko ceļu, kā veiksmīgāk strādāt ar kādu bērnu. Jūtu, ka viņš var labāk, bet paiet ilgs laiks, kamēr saprotu, kas jādara, lai viņš visu darītu pareizi.
Kaut kas jau visiem kopā iznāk, taču visu laiku esmu nemierā ar sevi, gribu strādāt labāk. Nezinu, vai pienāks brīdis, kad būšu pilnībā apmierināts gan ar treniņprocesu, gan ar visu sporta izglītības sistēmu kopumā. Taču tieši šī neapmierinātība dzen uz priekšu.
“Atpērkas” ar datoru
— Cik svarīgs ir atbalsts jūsu darbā?
— Ja nebūtu tāda kolektīva, kāds ir sporta skolā, un tāda direktora kā Ēriks Cīrulis, būtu daudz grūtāk. Ja runājam par audzēkņiem, tad vissvarīgākā ir vecāku ieinteresētība, otrajā vietā ir pats bērns un tikai tad treneris. Ja nav vecāku atbalsta, bērna interese par sportu būs ļoti īslaicīga. Īpaši pusaudžu vecumā intereses ir ļoti mainīgas. Labi sportisti pamet treniņus, zaudē gadu, divus, tad mēģina atgriezties sportā, kas ir ļoti grūti, dažs tā arī neatsāk trenēties.
— Vairāk trenējas meitenes vai zēni?
— Meitenes. Izrādās, zēnus vairāk interesē datorspēles, ar kurām viņus nodrošina vecāki. Tas taču ir tik vienkārši — nopirkt dēlam datoru un spēles, zēns neklīst apkārt, nedauza kaimiņmājai logus, nepīpē aiz stūra, bet sēž mājās. Tieši to taču vecāki vēlas! Bet vai tas ir ieguvums? Domāju, ka nē, jo vēlāk sabojātās redzes un šķībās muguras dēļ veselības uzlabošanai būs jātērē daudz naudas. Padomju laikā stāvēja rindā pēc desām, mūsdienās garākā rinda ir pie ārsta.
Daudzi nepievērš uzmanību arī tam, ka mūsdienās sports ir iespēja bez maksas studēt ārzemēs un saņemt stipendiju, tā ir iespēja redzēt pasauli, iegūt jaunus draugus, kaut ko sasniegt dzīvē. Kamēr to stāsta tikai treneris, bērni bieži tam nepievērš uzmanību, tāpēc svarīgi, lai vecāki un treneris runātu “vienā valodā”.
Naudas vienmēr varētu būt vairāk
— Kā spējat sasniegt labus rezultātus bez lepna stadiona un manēžas?
— Ir grūti, bet kaut kā uz priekšu tiekam. Būtu priecīgs, ja pienāktu tāda diena, kad citi paveiktu visas saimnieciskās lietas, man pašam nebūtu jārok zeme, es varētu tikai vadīt treniņus. Nebūtu jādomā par to, kādi ir mešanas sektori sporta laukumā, skrejceļš, kur dabūt labu inventāru.
Neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka sportam Latvijā ir pārāk mazs atbalsts. Katrs dara, cik var, taču nav normāli, ja uz sacensībām nevaru aizvest visus labākos bērnus. Viņi ir trenējušies, centušies un gatavojušies, bet transporta problēmu vai naudas trūkuma dēļ sportistiem jāpaliek mājās.
Ar nepacietību gaidu, kad pagastā beidzot atklās sportazāli, ko šobrīd pabeidz izbūvēt. Domāju, ka jaunajā mācību gadā treniņi un sporta stundas notiks tur, nevis mazajā skolas zālītē, kur seši bērni trenējās, bet desmit stāvēja malā un gaidīja savu kārtu. Jaunajā zālē vismaz būs vairāk vietas. Uz treniņiem trijās vecuma grupās nāk aptuveni trīsdesmit bērnu.
Tikai atruna
— Vai interesējaties par savu audzēkņu tālākajām sporta gaitām?
— Protams. Piemēram, Artūrs Citovičs un Ainis Vasiļūns mācās Murjāņu sporta ģimnāzijā. Ļoti labi panākumi ir Aināram Vaičulēnam. Viņš studē Latvijas Universitātē un turpina trenēties vieglatlētikā.
Diemžēl to, kuri turpina trenēties pēc Mazzalves pamatskolas beigšanas, nav daudz. Bērniem pietrūkst uzņēmības braukāt uz treniņiem ārpus skolas, pietrūkst patstāvības. Daudzi atrunājas, ka nav laika, taču tā ir tikai nemācēšana plānot savu darbu, mācības un treniņus.
— Parasti labiem sportistiem ir arī labas sekmes mācībās. Kā jūs to skaidrotu?
— Tas ir likumsakarīgi, jo fiziskās aktivitātes nodrošina smadzenes ar skābekli, un tas palīdz labāk uztvert mācību vielu, bērnam vieglāk koncentrēties darbam, ir labāka atmiņa. Tāpēc labiem sportistiem ir labas sekmes. Tie, kuriem atzīmes tomēr ir zemas, ir spējīgi labi mācīties, tikai vajag nedaudz piespiesties. Lai labi attīstīti būtu visi bērni, ne tikai tie, kuri trenējas papildus, skolā ar divām sporta stundām nedēļā ir par maz.
Vilina zemūdens pasaule
— Vai arī pats sportojat?
— Aktīvi nē, jo cilvēks, kurš ikdienā regulāri netrenējas, sacensībās var viegli gūt traumu. Priekšroku dodu tādiem mierīgiem sportaveidiem kā zolīte, eju medībās, makšķerēju, nodarbojos ar zemūdens medībām. Ar to mani pirms aptuveni desmit gadiem “aplipināja” Aivars Miezītis. Reizēm mums pievienojas arī draugi no Rīgas. Nirstam tepat Mēmelē. Šad tad izdodas kaut ko noķert, bet dažreiz vienkārši priecājamies par zemūdens pasauli.
— Vai Mazzalvē ir daudz sporta entuziastu?
— Tādu ir daudz. Aivars Miezītis ziemā parasti rīko galdaspēļu sacensības, vasarā savukārt notiek pagasta sporta svētki. Ar katru gadu tie kļūst plašāki, nu jau divu futbola laukumu ir par maz. Aug gan pasākuma līmenis, gan dalībnieku prasības.
Es ar bērniem strādāju profesionālākā līmenī. Pieaugušajiem ir arī laba futbola komanda, un viens no spēlētājiem, Jaroslavs Bīmanis, nu sācis puikas trenēt futbolā. Sports Mazzalvē ir dzīvs un nākotnē nezudīs, jo aug jauna sportistu paaudze. Brīvdienās sportazālē vienmēr pulcējas studenti, kuri atbraukuši apciemot vecākus.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Zigurds Karols.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 9. jūlijs, Mazzalve.
DZĪVESVIETA: Aizkraukles rajona Mazzalves pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā pedagoģiskā.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles rajona sporta skolas vieglatlētikas treneris un Mazzalves pamatskolas skolotājs.
ĢIMENE: sieva Ināra, audžudēls Kaspars.
VAĻASPRIEKS: medības, makšķerēšana, sēņošana un viss, kas saistīts ar mežu.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
