Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt un naudu vienkārši paņemt no kāda, kuram tā ir? Tā domāja 1989. gadā dzimušais jēkabpilietis Aleksandrs Stempkovskis un par finanšu līdzekļu ieguves veidu izvēlējās naudas izspiešanu no bijušajiem skolasbiedriem — Aizkraukles arodvidusskolas (AAVS) audzēkņiem.
Puiša divas sejas
Mācības Aizkraukles arodvidusskolā Aleksandrs sāka 2005. gadā. “Bija ļoti jauks puisis — daudz sportoja, spēlēja futbolu, labi mācījās,” tā Aleksandru raksturo arodvidusskolā. “Kad viņš sāka te mācīties, pat nevarējām iedomāties, ka iznākums būs tāds. Pirmajā gadā viss bija labi, taču, mācoties otrajā kursā, Aleksandrs sāka lietot alkoholu. Otrā kursa beigās uzzinājām, ka viņš vairākiem pirmo kursu audzēkņiem pieprasījis naudu.”
Izrādās, ne jau visi jaunieši pakļāvīgi padevās Aleksandram — kāds puisis sapulcēja savus draugus un Stempkovski iekaustīja. Taču tas nemazināja Aleksandra dedzīgo vēlmi “nopelnīt”, viņš skolasbiedrus baidīja, sakot, ka “atvedīs bandu, kas izrēķināsies ar nepakļāvīgajiem”.
Par Aleksandra darbošanos, kad viņš mācījās trešajā kursā, skolu informēja viņa paša kursabiedri. Pēc skandāla Aleksandra vecāki cietušajiem atdeva naudu un lūdza piedošanu, iesniegumu policijai neviens nerakstīja. Aleksandru izslēdza no mācību iestādes, taču taciņu uz arodskolu viņš neaizmirsa.
Par nepakļaušanos zilums zem acs
Pēc tiesas materiālos esošās informācijas, ar naudas izspiešanu Aleksandrs nodarbojās vairāk nekā gadu — no 2008. gada septembra līdz 2009. gada novembrim. Darboties viņam nebija sarežģīti — kopmītņu režīmu viņš taču pārzināja kā savu kabatu. Gada laikā Saša pamanījās izspiest naudu vismaz 16 arodvidusskolas audzēkņiem. Upurus viņš vienmēr izraudzījās no jaunākajiem kursiem, tādus, kas spēka ziņā par viņu vājāki. Vienam no pirmajiem upuriem Aleksandrs naudu pieprasīja 26 (!) reizes, rezultātā ieguva Ls 37,50. Dažkārt izspiedējs pieprasīja konkrētu summu, ja upurim tik daudz nebija, viņš devās pie skolasbiedriem, lai savāktu nepieciešamo naudu. Aleksandrs izdomāja, kā ātrāk tikt pie lielākas naudassumas — kādam audzēknim liekot savākt noteiktu summu, vienā reizē pat Ls 50. Cietušo kopējais pieteiktais kaitējums bija 340,50 latu. Tikai viens no Stempkovska izraudzītajiem upuriem atteicās dot viņam naudu, un, kā lasāms tiesas spriedumā, “Stempkovskis ar dūri tīši iesita viņam (cietušajam) pa degunu, rezultātā nodarot vieglus miesas bojājumus, kas izpaudās kā zemādas asinsizplūdums uz sejas”.
Palīdz
“draugi”
“Toreiz mācījos pirmajā kursā, ritēja mācību gada pirmie mēneši,” “Staburagam” stāsta Kārlis (vārds mainīts — aut.), viens no cietušajiem. “Kādā svētdienā atbraucu uz kopmītnēm, noliku istabiņā somu un iegāju blakusistabā pie drauga. Pēkšņi kāds ar kāju atspēra vaļā durvis. Tas bija Aleksandrs. Viņš mūs — pāris puišus un meiteni — sadzina vienā istabiņā un lika izslēgt un atdot mobilos telefonus. Tad sākās skaidrošanās — Aleksandrs draudēja, gribēja zināt, kurš par viņu ziņojis policijai. Pirms šī gadījuma es nekad par Aleksandru nebiju dzirdējis. Tad viņš nosauca konkrētu naudassumu, kas jāsavāc, lai dabūtu atpakaļ telefonus, un pa balkonu no trešā stāva norāpās lejā, kur viņu mašīnā gaidīja draugi.”
Kārlis stāsta, ka Aleksandram kopmītnē esot bijuši “draugi”, kuri “palīdzēja” vākt naudu no upuriem. “Viņš “nopelnīja” diezgan daudz,” stāsta vēl kāds cietušais. “Vienmēr ieradās ar mašīnu, tajā bija viņa draugi. No citu kursu audzēkņiem dzirdēju, ka Aleksandrs tādā veidā pelnīja ne tikai Aizkraukles, bet arī Viesītes arodvidusskolā un Vecbebru profesionālajā vidusskolā.”
Saka tikai labu
Jēkabpils vakara vidusskola, kurā Aleksandrs sāka mācīties pēc tam, kad noziedzīgo nodarījumu dēļ no AAVS viņu izslēdza, savu audzēkni raksturo pozitīvi — sekmīgs, stundu kavējumu nav, draudzīgs, komunikabls, pieklājīgs, piedalās sabiedriskajos pasākumos, ātri spēj iekļauties kolektīvā, ievēro skolas iekšējās kārtības noteikumus.
Arī no dzīvesvietas Jēkabpils novada pašvaldībā negatīvu ziņu par Aleksandru nav. Uzņēmumā, kurā Aleksandrs bijis praksē, par savu darbinieku saka tikai labus vārdus: “Uzticētos darba pienākumus veica patstāvīgi, prasmīgi, bija disciplinēts, uzticams, iekļāvās darba kolektīvā, izrādīja interesi un iniciatīvu.” Aizkraukles arodvidusskolā par Aleksandru teic — puisis ar augstu intelekta līmeni, apdāvināts, gudrs, bagātīgu vārdu krājumu, ja savas prāta spējas būtu izmantojis citur, būtu varējis sasniegt ļoti daudz.
Pirmo reizi puisi aizturēja 2009. gada 23. septembrī, taču jau nākamajā dienā atbrīvoja. Un tad 2009. gada 8. novembrī Aleksandrs atkal ieradās AAVS kopmītnē, lai atrastu “vainīgo”, kurš viņu nosūdzēja, un pie reizes nopelnītu. Aleksandru atkārtoti apcietināja 2009. gada 17. novembrī un apcietinājumā paturēja līdz 2010. gada 19. februārim.
Pieci gadi nosacīti
Tiesā Stempkovskis sevi par vainīgu atzina pilnībā un izdarīto nožēloja. “Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta 5. daļu Stempkovskis ir izdarījis sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu un tā mēģinājumu. Aleksandra atbildību pastiprina tas, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgo nodarījumu recidīvu (atkārtošanos). Vainīgā atbildību mīkstina tas, ka viņš savu vainu atzīst un nožēlo,” teikts tiesas spriedumā.
Stempkovskim šī nav pirmā sodāmība. Viņš sodīts arī agrāk — Jēkabpils rajona tiesā 2008. gada 11. jūnijā viņam par avārijas izraisīšanu piespriests sods — 180 darba stundu un atņemta transportlīdzekļa vadītāja apliecība uz diviem gadiem.
Tiesa lēma, ka Krimināllikuma 35. pantā noteiktais soda mērķis — vainīgo sodīt par izdarīto nodarījumu un panākt, lai notiesātais atturētos no noziedzīgu nodarījumu veikšanas — ir panākams, vainīgajam piemērojot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem nosacīti. Vainīgais bez Valsts probācijas dienesta atļaujas nedrīkst mainīt dzīvesvietu, viņam jāpiedalās probācijas programmās, Aleksandram arī noteikts aizliegums apmeklēt Aizkraukles arodvidusskolu.
