“Šie tirdziņi patiesībā ir ļoti sāpīgs pasākums!” iesaucās vecākā meita, kad stāstīju, ka mazajam brālim skolā bija Miķeļdienas tirdziņš. Jā, Miķeļos vai Mārtiņos daudzās izglītības iestādēs pēdējā laikā par aktuālu notikumu kļuvis tirgus. Bērni, vai precīzāk — vecāki, gatavo, cep un darina lietas, ko pērk skolasbiedri, skolotāji. Arī daži vecāki. Viss skaisti un labi, taču līdz brīdim, kad ieraugi vienu tādu mazu pārdevēju, kuram tas Miķeļdienas bizness neiet gluži no rokas. Bezgala noskumušu pārdevēju.
Arī manai meitai, kura nu jau ir studente, ir iebildes pret šo nevienlīdzību. Viens ātri iztirgo savas kūciņas, ābolus vai dzērvenītes, taču vienmēr ir kāds, kurš būs apbēdināts. Jo varbūt viņa piedāvātā prece nav tik pirkta, varbūt, it īpaši laukos (kur viens par otru zina visu un vēl mazliet vairāk!), neiedvesmo kāda personība, no kuras vienkārši negrib neko pirkt. Protams, situāciju allaž cenšas glābt skolotāji, jo nopērk ne tādēļ, ka vajag, bet lai mazajai sirsniņai būtu prieks. Arī šogad, kad aizgāju uz sava bērna skolu, pamanīju bēdīgos. Un sajutos tik neveikli…
Nupat sociālajos tīklos izlasīju kādas pazīstamas māmiņas jautro stāstu par dēlēna Miķeļdienas tirgošanos. Ar visu bildi. Blakus bija redzams arī blakus esošais pārdevējs, un tūlīt sekoja kāds nievājošs komentārs: ko tad viņš tur tirgo? Ieraksta autore tikpat pozitīvi atbildēja: nopirku, bija ļoti gardi! Taču, ja jau pieaudzis cilvēks atļaujas nicīgi komentēt, ko teiktu bērni? Vai fakts, ka stāvi noskumis pie sava tirgus stendiņa, un tas, ka varbūt tirgo ne tik glītu vai pievilcīgu preci, paliks nepamanīts vienaudžiem?
“Nedomāju, ka kādam citam vecākam diži rūp manu bērnu veidojumi. Tomēr mēs visi draudzīgi izliekamies un kaut ko pērkam no katra bērna. Patiesībā mani tas šķebina, jo liekas māksloti un neīsti,” atzinās kāda bērnudārznieka māmiņa. “Tā kā man ir svarīgi, lai manējie šādos pasākumos justos labi, sakožu zobus, un kopā ar viņiem izdomāju kaut ko, kas tiešām ir “ejošs”, un kur viņi paši reāli var gatavošanā piedalīties.” Taču diemžēl ne visiem vecākiem ir šāda apņemšanās. Un vēl — ja pircēji ir vecāki, viss izvēršas ne tik bēdīgi. Ja savā starpā tirgojas tikai bērni, viņi neliekuļo, — pērk to, kas interesē, nevis to, ko cits labi iecerējis.
“Vai šādus tirgus tādēļ nerīkot?” — noteikti te kāds pajautās. Nē, man šķiet, ka šī ideja nebūtu gluži zemē metama. Taču varbūt kā citādi formulējama gan. Piemēram, varētu rīkot bērnu darinājumu izstādi un darbiņu dāvināšanu. Lai prieks visiem! Un lai saņēmējs jūt to mīlestību, ar kādu darbiņš darināts. Bez cenas. Un tu ej uz tirgu bez naudas. Ar domu parādīt un papriecāties.
