Redakcijai satraukta piezvanīja Svetlana Poļikarpova, lai saimnieku uzmanību pievērstu savu mīluļu — suņu — sargāšanai.
“Kāda jaunjelgavieša suns nokoda mūsu mīluli Riču,” viņa stāsta. “Ričs mājas pagalmā bija piesiets ķēdē pie būdas, bet cits suns viņam uzbruka. Ričs aizsargāja sevi un pagalmu, norāvās no ķēdes, bet vēlāk viņu nokoda. Mēs zinām, kam agresīvais suns pieder, runājām ar saimnieku. Viņš atzina, ka suns bija aizbēdzis un skraidīja pa Jaunjelgavu vairākas dienas, taču tā nav pirmā reize. Nākamajā dienā ar iesniegumu vērsos policijā Aizkrauklē, jo vēlos, lai suns vairs neskraidītu savā vaļā, viņš var uzbrukt arī citiem suņiem un cilvēkiem.
Policijā mani apbēdināja vēl vairāk — teica, ka vajagot mūsu nokosto suni parādīt veterinārārstam, lai viņš konstatētu brūces, kodienu pēdas, lai sniegtu savu atzinumu. Mēs to nedarīsim, jau tā ir smagi, un tās ir arī papildu izmaksas. Policijā arī teica, ka paši vien esam vainīgi, jo nepareizi turējām suni — nav žoga. Lūk, kā iznāk — vainīgs ir nevis klaiņojošais suns un viņa saimnieks, bet mēs! Negribu nosaukt jaunjelgavieša uzvārdu, bet vēlos brīdināt, lai citi sargā savus mīluļus un uzceļ žogu vismaz ap suņubūdu, lai citi suņi nevarētu tikt klāt. Jo zaudēt savu mīluli — tas ir ļoti sāpīgi.”
Kāds skrīverietis redakcijai stāstīja, ka reiz nokosts arī viņa suns, tādēļ tagad viņa mājas sargs mīt voljerā — sunim netiek klāt ne citi suņi, ne arī kaķi, lapsas un jenoti, kas varētu apēst viņam domāto ēdienu un izplatīt trakumsērgu.
