Ir lietas, par kurām, katram jaunam izglītības un zinātnes ministram stājoties amatā, tiek runāts un runāts, bet tā arī tālāk netiek. Piemēram, tagad publiskajā telpā lauž šķēpus par sporta stundu skaita palielināšanu (trīs stundas nedēļā), līdz ar to mācību gada pagarināšanu līdz jūnija vidum. Jau 2008. gadā, kad izglītības un zinātnes ministre bija Tatjana Koķe, publiskā diskusijā par mācību gada garumu, kuru rosināja Izglītības un zinātnes ministrija, Dzintra Kohva, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas priekšsēde, teica: “Tas jau ir noiets etaps. Pirms apmēram astoņiem gadiem par to jau runāja un mēs toreiz skolā operatīvi noskaidrojām vecāku un skolēnu viedokli — 90% bija par to, ka nevajag pagarināt. Viens arguments bija tas, ka kvantitāte nenozīmē kvalitāti. Otrs, (..) — Latvijā vismaz pēdējos gados nav veikti zinātniski pētījumi par bērnu slodzes apjomu. Arguments, ka citās valstīs mācību gads ir garāks, nav nekāds pamatojums.”
Savukārt 2012. gadā toreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis teica, ka par mācību gada pagarināšanu un termiņu katra skola būs tiesīga izlemt pati. Lēmumu par mācību gada pagarinājumu skolām jāpieņem sadarbībā ar vecākiem — norādīja ministrs. Toreiz ministrs kā vienu no iespējamajiem mācību gada pagarinājuma veidiem minēja nometnes, kurās vairāk laika varētu veltīt sportiskajām aktivitātēm un atpūtai, noteiktu laiku atvēlot arī mācību procesam. Ministrs uzskatīja, ka nākotnē šādas nometnes būtu ar skolas finansējumu saistībā ar mācību procesu. Tagadējais ministrs Šadurskis uzskata, ka mācību gadu varētu pagarināt tādēļ, ka skolēniem šobrīd ir pārāk liela slodze. Viņš pauda uzskatu, ka skolās nepieciešams ieviest papildu jaunu obligāto sporta stundu un veselības mācību, taču pārāk lielās skolēnu slodzes dēļ to nav, kur ielikt: ” (..) nedēļas slodze ir pārāk liela, tātad mēs nonākam pie pilnīgas nepieciešamības mācību gada pagarināšanai. Es teiktu, ka divas nedēļas, ne rudenī, jo 1. septembris ir svēts, bet pavasarī.”
Piekrītu uzskatam, ka sporta aktivitātēm vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, taču šaubos, vai mūsu bērni divu nedēļu laikā tāpēc kļūs gudrāki. Varbūt tomēr vispirms vajadzētu pārskatīt mācību saturu — vai viss, ko tagad māca skolās, tiešām ir vajadzīgs un derīgs?
Jau izskandināts, ka ministrija veidos jaunu mācību saturu un standartu. Tas nozīmē, ka taps arī jaunas mācību priekšmetu un audzināšanas programmas. No tā izriet, ka nav jau īsti zināms, cik laika vajadzēs jaunās programmas apguvei. Šķiet, ministrija māju grib celt no jumta. Vai eksperiments šoreiz izdosies?
