Pārdomas vairāku dienu garumā manī
raisīja Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskā vadītāja
Alvja Hermaņa izteikumi. Viņš teātri, kurā strādā, pozicionē
kā teritoriju, kurā Satversmes 100. pants par domāšanas un vārda
brīvību būs spēkā arī turpmāk. “Par pārējo Latvijas valsts
teritoriju mums te ir citi atbildīgie,” saka Hermanis.
Runa ir par tā saukto politkorektumu
jeb lietu nesaukšanu īstajos vārdos. Šim sabiedrības virzienam
Alvis Hermanis pretī liek JRT noteikumus. Vienā no kopumā
septiņiem punktiem teikts: “Mūsu teātrī ir atļauts jokot par
visu un bez jebkādiem ierobežojumiem. Ir atļauts stāstīt
aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem.”
Lai kādam piekristu vai argumentētu,
ierasti cilvēks sasaista savu pārliecību ar runātāja. Jāsaka,
es neesmu JRT fans. Esmu bijis uz vairākām izrādēm, no visām
aizgājis ar savādu bezpēcgaršas sajūtu, un pēc katras tādas
reizes sev noteicis — tev tajā teātrī nav ko darīt. Tomēr
Alvja Hermaņa teiktajā ir nots, kas labu laiku skan arī manī.
Sākums šai skaņai ir no brīža, kad kāda kaimiņu novada
bērnudārza vadītāja pārmeta man, ka esot nosaucis viņas iestādi
tik prasti, nevis par pirmsskolas izglītības iestādi. Esmu
piefiksējis, ka pats vairs nerakstu krievi, bet krievvalodīgie. It
kā būtu arī latviešvalodīgie. Pagājušajā gadā pasauli
pāršalca “BlackLivesMater” (Melnajām dzīvībām ir nozīme)
vilnis, kurš aizstāv nēģerus, sauktus arī par melnajiem vai
melnādainajiem. Sabiedrība Latvijā jau aizgāja līdz tādam
marasmam, ka teju aizliedza ražot Rūjienas upeņu jeb melno
saldējumu, jo tā esot kā ņirgāšanās par tiem, kuriem melna
ādas krāsa. Paradoksāli, bet pašas akcijas nosaukumā —
BlackLivesMater — jau iekļauts vārds “melns”. Manuprāt, šāda
politkorektuma nelaime ir tā, ka aiz izdomātiem vārdu salikumiem
pazūd dzīves īstums, realitāte. Jo mehānisms ir vienkāršāks,
jo nesalaužamāks, stabilāks, vērtīgāks tas ir. Kā, piemēram,
elektroniskais un saules pulkstenis. Tāpat ar vārdiem.
