Jau gandrīz nedēļu dzīvojam kārtējās ārkārtējās situācijas apstākļos un joprojām ar sajūtu kā uz pulvermucas. Nekas nav beidzies, bet turpinās ar jaunu sparu. Neraugoties uz to, ikdiena turpina savu gaitu ar papildu riekšavu ierobežojumu, bet neatstāj bezspēcības izjūta, ka turpmākie mēneši būs nomācoši gari.
Mēs mēģinām ķert vēju aiz “astes”, un pātaga izrādījusies spēcīgāka par apzinīgumu, jo vakcinācijas pret Covid-19 tempi sākuši pieaugt. Tomēr protesti nerimst, un arī vakar tādi bija. Pie Saeimas pulcējās ugunsdzēsēji un glābēji, kā arī citi interesenti, prasot neizsludināt likumu par vakcinēšanās nepieciešamību, ja vēlas turpināt strādāt. Argumenti? Indivīda tiesību pārkāpšana brīvai izvēlei.Nevaru atminēties citu notikumu, kad sabiedrība tik uzstājīgi pret kaut ko protestētu. Atšķetinot visu notikuma gaitu, šīs uzskatu svārstības ir milzīgas. Lamāt zinātniekus, ka viņi nevar ātri izveidot vakcīnu, valdību, kas nevarēja laikus un pietiekamā daudzumā tās sagādāt, veidu, kādā mums to piedāvā, un pat sikspārņus, kuri esot iemesls vīrusa izplatībai. Vainīgi ir visi, bet vieglāk no tā nekļūst, jo pandēmijas vilnis kļūst vēl lielāks un veļas pāri straujāk.
Visbiežākā atbilde uz jautājumu, kāpēc nevakcinējas, ir — nepatīk, ka uzspiež. Jā, piekrītu, ka valdības dialogs ar sabiedrību šajā jautājumā bijis un diemžēl joprojām ir greizs. Nepietiek pateikt, ka vajag, lai cilvēki rīkotos. Gribas saprast, kāpēc, bet joprojām šie jautājumi maz skaidroti. Sabiedrība gan pati “nograuza” ideju par vakcinācijas avīzi, kur visticamāk varētu gūt ne politiskas, bet zinātniski pamatotas atbildes. Skaidrojuma ļoti trūkst, lai gan tas, iespējams, varētu cilvēku labāk pārliecināt vakcinēties nekā ierastā pātaga. Šobrīd saprāta balsi saklausīt jau grūti, un kā karsts kartupelis tiek ķertas ziņas, ka atkal saslimis kāds vakcinētais. Nu jau ne tikai bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, bet arī esošais Egils Levits. Tas, ko viņi stāsta par savu pieredzi un pārliecību tomēr vakcinēties, paliek nesadzirdēts.
Jau vairāk nekā gads mums pagājis Covid ēnā, bet lielu skaidrību, kā visefektīvāk rīkoties, joprojām nav. Tomēr, kā nesen teicu vienam vakcinācijas noliedzējam, ir jārīkojas un ātri. Brīnumnūjiņas nav, bet ir jāmēģina darīt, un pat ja neizdodas, kaut kas jāmaina un jādara atkal. Tikai tā tas izdosies, un visiem kopā.
