Nedēļa, kas sākās ar brīvdienu. Turpinājām svinēt garās Lieldienas. Līdz ar prieka vēlējumiem pavasara svētkos arī mānījāmies, jo 1. aprīlis taču Smieklu diena! Neatceros, kad vēl bijusi šāda sakritība.
Nedēļa, kas sākās ar brīvdienu. Turpinājām svinēt garās Lieldienas. Līdz ar prieka vēlējumiem pavasara svētkos arī mānījāmies, jo 1. aprīlis taču Smieklu diena! Neatceros, kad vēl bijusi šāda sakritība. Varbūt šogad tas Latvijai būs zīmīgi?
Uzzinot par Lielbritānijas Karalienes Mātes nāvi, uzvirmoja vēl svaigie iespaidi par šo valsti. Vēl nesen kopā ar kolēģēm no piecu Vidzemes reģiona laikrakstu redakcijām pēc Lielbritānijas valdības ielūguma viesojāmies pie britu fermeriem un mēģinājām uzzināt, cik iepriecināti vai vīlušies viņi ir par valsts līdzdalību Eiropas Savienībā. Par šo braucienu drīzumā stāstīšu “Staburaga” lasītājiem.
Šobrīd — tikai vienu salīdzinājumu. Anglijā pavasaris jau pilnā plaukumā: zaļa zāle, zied puķes, magnolijas, ķirši, Kaukāza plūmes. Visas lielo autoceļu un mazāku brauktuvju malas rindu rindām vai izklaidus apstādītas narcisēm, un to dzeltenais klājiens ik braucējā vieš prieku un cerību. Latvijā, braucot no lidostas uz mājām, skatam paveras melnas izdegušas platības… Atgādinādamas par mūsu slinkumu, nevēlēšanos vasarā nopļaut zāli savlaicīgi, lai tā kopā ar dzīvajām radībām pavasarī nebūtu jāatdod ugunij. Par laimi, esot Eiropas Savienībā, mums to vairs neatļaus.
Eiropas Savienība un viss ar to saistītais dominēja arī pagājušajā nedēļā Zemnieku savienības rīkotajā Vislatvijas zemnieku sapulcē. Prasīti lēti kredīti un lielāks subsīdiju apjoms, maksājot tās arī mazajām saimniecībām. Tā kā “Staburagam” bija jāgatavojas savai jubilejai, paši sapulcē nepiedalījāmies, bet no kolēģiem, kas tur bija, dzirdēts: šādas un līdzīgas sapulces atgādina gaisa viļņošanu saistībā ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un nekādu reālu labumu tāpat nedos.
Rezolūcijas partijām, Saeimai un valdībai, protams, pieņemtas un nosūtītas, bet, kā mēdz teikt, papīrs jau pacieš visu. Arī to, ka pašās beigās teikts: “Neievērojot šīs prasības, Latvijas zemnieki rezervē sev tiesības organizēt šīgada vasarā plašas akcijas savu tiesību aizsardzībai.” Ir jau draudējuši zemnieki arī agrāk, tāpat akcijas rīkojuši, bet kas no tā? Zemnieku savienības ministrs valdībā reiz jau bija lauksaimniecības politikas noteicējs, bet tā arī nekā nepanāca.
Partiju aktivitātes jūtamas ne tikai lauksaimniecībā. Nesen “Staburagam” apsveikumu Lieldienās un arī bankas kartes formāta kalendāriņu ar savu portretu atsūtīja Saeimas deputāts, “tēvzemietis” Dzintars Rasnačs. Paldies! Nu skaisti jau. Zinām taču, kāpēc tieši šogad. Pēc nedēļas viņš piezvanīja pats un gribēja noskaidrot, vai vietējais laikraksts zina, cik slikti rajonā ceļi… Lieldienās esot braucis ciemos pie sievas radiem Mazzalvē un redzējis, ka pirms gada klātais asfalts lupatās. Vai kāds par to atbildēs? Tagad rakstot vēstuli satiksmes ministram Gorbunovam un Valsts kontrolierim Raitam Černajam. Tā jau ir — Rīgā pa vienu māju grozoties, grūti vienam otru sastapt un aprunāties. Nodomāju: cik labi, ka Saeimas deputātiem kaut kur laukos vēl ir radi vai īpašumi, vismaz pirms Saeimas vēlēšanām kādu kilometru varbūt salabos, lai savas lepnās mašīnas nav jābojā.
Taču Latvijā par brūkošiem uzskatāmi vismaz pusotra tūkstoša kilometru valsts galveno un pirmās šķiras ceļu. Nauda Autoceļu fondā pazūd kā caurā maisā, maz cerību, ka lielas izmaiņas būs arī pēc satiksmes ministra jaunā cerīgā paziņojuma — panākt, lai no 2003. gada janvāra fondā ieskaitītu nevis 65, bet gan 85 procentus degvielas akcīzes nodokļa. Šopavasar lāpīšot tikai bedrītes 400000 kvadrātmetru platībā par 3,17 miljoniem latu. Braucēji zina, cik “ilgs mūžs” ir bedrītēm, patiesībā tā ir zemē nomesta nauda, bet Latvijā šāda ceļu labošanas politika laikam nav iznīdējama.
Latvijas Autoceļu direkcijā mums taču ir savs cilvēks — aizkrauklietis Imants Teibe, kurš vada lauku ceļu programmu. Diemžēl “piemest” kādu miljoniņu šīspuses ceļiem laikam nav viņa spēkos, bet celt lielāku troksni par briesmīgajiem lauku ceļiem, kuros jau nodzīta arī vēl viena “Staburaga” automašīna, gan vajadzētu.
Pie Maskavas biedriem braukā ne tikai Rīgas domes delegācija. Tur nupat pabijusi arī grupa Labklājības ministrijas darbinieku, un sarunās ar Krievijas pusi gandrīz vienojušies par sociālās drošības jeb pensiju līgumu. Ja to apstiprinās arī valdība un Saeima, Latvijai gadā vajadzēs tērēt vismaz 2,5 miljonus latu pensiju pielikumam nepilsoņiem.
Tātad no mūsu nodokļu naudas lielākas pensijas saņems vairums Latvijai visnelojālāko cilvēku, kuri ne tikai piketē pret valstī notiekošo, bet pat ienīst to. Tajā pašā laikā Latvijas pensionāriem pilsoņiem pensijas indeksē par dažiem santīmiem. Šie miljoni labi noderētu pašu pilsoņiem pensionāriem. Diemžēl daudzās lietās mēs joprojām darām tā, lai tik labi būtu Maskavai un tās atbalstītājiem, nevis pašmāju cilvēkiem.
Nedēļas nogali konferenču un kongresu rīkošanai izmantoja divas partijas — “Latvijas ceļš” un kristīgie demokrāti.
“Trijjūgu”, kurā “Latvijas ceļš” cer iebraukt 8. Saeimā, vilks trīs šīs partijas izraudzīti vareni rumaki: valsts drošība, tautsaimniecības attīstība un latviskās kultūras saglabāšana. Tiem tad arī bērs priekšā visvairāk “auzu”. Kaut nu tam būtu kādi rezultāti. Jūnijā gaidāms partijas kongress, kurā apstiprinās kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanām. “Ceļinieki” noraida sabiedrībā valdošo uzskatu, ka ir norakstāma vecā gvarde, kurai rudenī maz cerību. Tieši otrādi — gan publiskās runās, gan praktiskā rīcībā jaušama pārliecība par neizmērojamām potencēm.
Vienotību savās rindās mēģina panākt kristīgie demokrāti. Trīs mācītāji dibina savu partiju un cer zem vienas “cepures” pavilkt pēc iespējas vairāk ticīgu cilvēku. Kaut arī kašķēties sākot jau tūlīt pēc svētbrīža, sestdien kongresā pieņemts nozīmīgs lēmums: vienoties kopīgā politiskā darbībā. Tātad vienotu bloku pirms 8. Saeimas vēlēšanām izveidos desmit gadus darbojusies Kristīgi demokrātiskā savienība, Šlesera Jaunā kristīgā partija un mācītāju partija, kuru nodibinās tikai 25. maijā. Redzēsim, kas no šī maisījuma iznāks.
Vēl šodien visa “Staburaga” redakcija slīgst ziedos, nepietiek vāžu, kur tos skaisti izvietot. Ziedus jubilejas reizē mums dāvināja kolēģi, rajona un vietējo pašvaldību vadītāji, reklāmdevēji, uzņēmumu un iestāžu pārstāvji, vienkārši — lasītāji. Sajutām, ka esam gaidīti, mīlēti, vajadzīgi. Ceram, ka sirsnīgos apsveikuma vārdus mums teica no sirds.
Paldies visiem, kuri piektdien bija kopā ar mums, un arī tiem, kuri “Staburagu” atcerējās, atsūtot apsveikumu pa pastu vai tikai piezvanot. Preses ballē gaidījām daudz vairāk cilvēku, bet, izrādās, daudzi bija sapratuši, ka tas ir īpašs vakars tikai lūgtajiem viesiem.
