Aizkraukles rajonā atpūtu ziemas sportaveidu cienītājiem, īpaši kalnu slēpotājiem un snovbordistiem, piedāvā divi uzņēmumi — “Cigoriņš” un “Mežezers”.
Aizkraukles rajonā atpūtu ziemas sportaveidu cienītājiem, īpaši kalnu slēpotājiem un snovbordistiem, piedāvā divi uzņēmumi — “Cigoriņš” un “Mežezers”. Abi Pļaviņu apkaimē. Klintaines pagasta Vīna kalnu šobrīd rekonstruē, un slēpot tur varēs nākamajā sezonā.
Šoreiz vairāk pastāstīsim par Cigoriņu, bet kādā no nākamajiem “Staburaga” numuriem — par “Mežezeru”.
Speciāls vilciens slēpotājiem
Individuālā uzņēmuma “Cigoriņš” īpašnieks Viktors Kļeščenogovs stāsta, ka Cigoriņkalns, kuru viņš apsaimnieko, ir viens no senākajiem Latvijā, kur nodarbojas ar kalnu slēpošanu. “Latvijas brīvvalsts laikā nedēļas nogalēs slēpotājiem bija norīkots speciāls vilciens Rīga—Pļaviņas. No dzelzceļa stacijas viņi kājām vai ar slēpēm devās uz Cigoriņkalnu. Kāda kundzīte, kura dzīvoja kalna galā un tikai nesen aizgāja mūžībā, rūpējās par atpūtniekiem, uzņēma viņus, vārīja tēju, pabaroja,” atceras Kļeščenogova kungs.
Tikai pulciņa dalībniekiem
Viņš pats ar kalnu slēpošanu sāka nodarboties 1978. gadā “Mežezerā”, bet Cigoriņā sāka strādāt astoņdesmito gadu sākumā. Ar vairāku uzņēmumu atbalstu toreiz te iekārtoja slēpošanas bāzi, sagādāja inventāru, un no 1983. gada Viktors vadīja kalnu slēpošanas pulciņu, kurš darbojās toreizējā pionieru nama paspārnē. Kamēr bija pulciņš, citus slēpotājus kalnā nelaida. Taču, mainoties laikiem un iekārtai, katram bija jāsāk rūpēties pašam par sevi un jādomā, kā nopelnīt naudu bāzes uzturēšanai. Tāpēc kalnu nu ļāva izmantot visiem.
Strādā visa ģimene
Lai iesākto nepamestu novārtā, deviņdesmito gadu sākumā Viktors privatizēja kalnu un apkārtējo zemi un izveidoja ģimenes uzņēmumu “Cigoriņš”. Tas gan ir tikai ziemas sezonas bizness. Lai ģimeni nodrošinātu vasarā, Kļeščenogova kungs vada pieminekļu darbnīcu Pļaviņās.
Viktoram palīdz gan sieva, gan meitas, jo darba netrūkst ne kafejnīcā, kur atšķirībā no citām vietām nepārdod alkoholiskos dzērienus, ne inventāra nomā, ne trasēs. Atpūtniekiem piedāvā nomāt kalnu slēpes un zābakus, arī snovborda dēļus un distanču slēpes un zābakus. No kalna lejā var laisties pa piecām nogāzēm, darbojas divi pacēlāji, viena trase ir apgaismota. Izveidota aptuveni divus kilometrus gara distanču slēpošanas trase, var vizināties kamanās, kuras piestiprinātas sniega motociklam. Cigoriņā ir instruktori, kuri māca slēpot iesācējiem.
Kad mazāk cilvēku, slēpo arī pats saimnieks. Tas gan gadās reti, jo parasti viņš strādā nomā vai uzrauga, kas notiek uz kalna. Citzemju kalnu jaukumus baudījis Krievijā un Slovakijā.
Veiksmīgākā sezona 1996. gadā
Viktors Kļeščenogovs stāsta:
— Cigoriņš ir iecienīts dabīgā reljefa un sniega dēļ. Mums nav “sniega pūtēja”, darbs atkarīgs no laika apstākļiem, taču daudziem slēpotājiem tieši tas patīk. Šogad darbu sākām janvārī, nedaudz vēlāk nekā parasti, jo ziema sākās bez sniega. Ziemas sezonā intensīvi strādājam aptuveni divus mēnešus. Visveiksmīgākā ziema mums bija 1996. gadā, kad darbu kalnā sākām novembrī un beidzām aprīlī, bet vissliktākā — 1989. gadā, kad sniega trūkuma dēļ pacēlāju ieslēdzām tikai vienu reizi.
Esmu ievērojis, ka daudzi slēpotāji, kuri pirmās iemaņas guvuši Cigoriņā, aizbrauc slēpot uz Žagarkalnu, bet vēlāk atgriežas pie mums. Te ir klusi un mierīgi. Lielajās atpūtas vietās Rīgas tuvumā nepārtraukti jāuzmanās, lai kādam neuzskrietu, pie pacēlājiem veidojas rindas. Taču pie mums droši var laisties no kalna.
Šinu uzliek profesionāli
— Gadās arī traumas. Tās gan nav saistītas ar pacēlāja lietošanu, bet ar kritieniem nobrauciena laikā. Traumas sezonas laikā gūst vidēji divi trīs slēpotāji. Cilvēki, kuri strādā Cigoriņā, apmācīti sniegt pirmo palīdzību. Reiz kādam klientam lūzuma vietā paši uzlikām šinu, un slimnīcā mūs pat paslavēja, cik prasmīgi to esam izdarījuši. Ja gadās kāda nelaime, palīgā saucam Pļaviņu ātro palīdzību.
Atpūtnieki uz Cigoriņu brauc lielākoties brīvdienās, kad visu dienu darbojas pacēlāji un noma. Ja kāds vēlas slēpot darbdienās, viņam uz kalnu jādodas ar savām slēpēm. Te vienmēr ir arī kāds, kurš ieslēdz pacēlāju. Taču, ja inventārs jānomā, labāk pieteikties iepriekš.
