Visā Latvijā 1991. gada barikāžu laika atceres pasākumus tradicionāli rīko janvārī, bet Kurmenes pagastā šis pasākums jau trešo reizi notiek augustā. Pasākuma organizators ir Juris Sniķeris, kurš 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktīvi darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK). Viņš bija arī Kurmenes pagasta padomes priekšsēdētājs, bet tagad dzīvo Rīgā un strādā Mārupes pamatskolā.
Sirdī vienmēr
kurmenietis
— Kāpēc barikāžu laika atceres pasākums Kurmenē notiek vasarā, nevis ziemā kā visur Latvijā?
— Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, augustā ir vairāki Latvijai nozīmīgi datumi. Otrkārt, vasarā šis pasākums ir vieglāk organizējams, jo tad dzīvoju Kurmenē, bet mācību gada laikā esmu Rīgā. Svarīgi ir nevis kad, bet ka vispār atceras. Šogad šis pasākums notiek jau trešo reizi. Ar domubiedriem esam norunājuši, ka tikmēr, kamēr kaut divi no barikāžu laika dalībniekiem būsim dzīvi, šāds pasākums notiks.
— Vai pagasta padomē strādājāt jau astoņdesmito gadu beigās?
— Nē, toreiz es aktīvi iesaistījos LNNK darbībā, biju Kurmenes grupas vadītājs, darbojos kustības valdē un kādu laiku vadīju toreizējā Aizkraukles rajona nodaļu. Par pagasta vadītāju mani ievēlēja 1990. gadā, un šo amatu ieņēmu līdz 1994. gadam. Otrreiz mani neievēlēja, pietrūka vienas balss. Bet esmu pateicīgs liktenim, jo varēju atgriezties skolā, kur arī pirms tam biju skolotājs. Neilgi pastrādāju Kurmenē, un tad man nācās pārcelties uz Rīgu. Toreiz mana skolotāja alga te bija 56 lati, bet bija jāuztur ģimene, kurā auga pieci bērni. Pārcelšanos uz Rīgu nekad neesmu nožēlojis. Man ir labs darbs, sakārtota dzīve, ne par ko sūdzēties nevaru. Tomēr sirdī sevi vienmēr esmu uzskatījis par kurmenieti.
Politiķi un Latvija nav viens un tas pats
— Vai toreiz nebija vēlmes iesaistīties lielajā politikā?
— Politika nekad mani nav vilinājusi. Tas nav domāts man, jo man nav “dzelzs elkoņu”, lai varētu grūstīties. Esmu sapratis, ka jādara tas darbs, kas padodas un patīk. Kad es 1995. gadā atgriezos skolā, sapratu, ka tur ir mana īstā vieta.
— Daudzi cilvēki teic, ka tagad uz barikādēm vairs neietu. Un jūs?
— Es ietu. Piekrītu, ka daudzi ir vīlušies politiķos, bet problēma ir tā, ka liela daļa sabiedrības jauc jēdzienus — politiķi un Latvija. Tas nav viens un tas pats. Latvija nav vainīga, vainīgi ir tie, kas to vada. Un arī mums jāuzņemas daļa atbildības par to, kas tagad notiek Latvijā. Mēs neprotam paust savu viedokli, aizstāvēt savas tiesības, man patīk, kā to dara sabiedrība Grieķijā vai Francijā. Rietumos jau sen būtu bijuši protesti gan pret algu samazināšanu, gan pret pensijas vecuma paaugstināšanu. Bet mūsu mentalitāte ir tāda — mēs ciešam, ciešam, un tad “nāk piektais gads”. Ceru, ka mēs nepiedzīvosim 1905. gada notikumus.
— Bet protesti ir bijuši — gan “Lietussargu revolūcija”, gan 13. janvāris.
— Tas nebija nopietni. Domāju, ka 13. janvārī vispār bija kāda ārpus Latvijas esoša naidīga spēka rīkots pasākums. Par to liecina fakts, ka pasākumā plīvoja Krievijas karogi. Zinu, ka protestā aktīvi iesaistīja kādas lielas Rīgas krievu skolas skolēnus. Ir jau arī tepat Latvijā politiskie spēki, kuri uzskata, ka Latvija kā valsts nevar pastāvēt.
Cilvēki ir kļuvuši kūtri
— Ko mēs šajos divdesmit neatkarības gados esam ieguvuši un ko zaudējuši?
— Ir daudzas lietas, kas mani sarūgtina, bet vairāk tomēr ir pozitīvā. Pēc divdesmit gadiem uz daudzām lietām mēs skatāmies kā uz pašsaprotamām. Kaut vai tas, ka mēs brīvi varam ceļot pa visu Eiropu. Kaut arī neatbalstu, ka latvieši dodas strādāt uz ārzemēm, tomēr daudziem tas ir ieguvums. Lielākais mīnuss ir tas, ka radusies izteikta sociālā netaisnība. Mums ir daudz ļoti bagātu cilvēku un ļoti daudz nabadzīgo. Ir zudis vidusslānis. Lielākā daļa Latvijas miljonāru savu bagātību ieguvuši negodīgi, un Latvijai nekāda labuma no viņiem nav. Teju katru dienu izskan, ka KNAB vai Valsts kontrole atklājuši nelikumības, bet nekāda reāla darbība pēc tam nenotiek. Neviens no korupcijā iesaistītājiem nav notiesāts. Tā ir varas bezspēcība vai bezdarbība. Šīs lietas mani sarūgtina. Bet pie nabadzības mēs paši esam vainīgi. Piemēram, mēs piemājas dārziņā vasarā izaudzējam visu ziemai nepieciešamo. Liela daļa cilvēku kļuvuši slinki un neko nedara, gaida, ka viņiem visu iedos gatavu. Mani pārsteidz tas, ka lauku cilvēki spēka gados iet uz sociālo dienestu, lai saņemtu bezmaksas pārtikas pakas. Mums taču zeme dod visu, kas vajadzīgs. Katram laukos ir piemājas zeme, vajag tikai pastrādāt.
— Kāpēc cilvēki kļuvuši tik slinki?
— Jau 90. gados bija cilvēki, kuri vienkārši negribēja strādāt. Liela daļa no viņiem arī tagad turpina bezdarbnieku “gaitas”. Manuprāt, tam ir arī vēsturisks skaidrojums. Pirmkārt, 1941. un 1949. gada padomju deportācijas. Ko tad padomju vara izsūtīja? Pirmkārt, zemniekus, kuri ar savu darbu bija ieguvuši turību, tādējādi iznīcināja lauku eliti. No pilsētām izveda uzņēmējus, valsts darbiniekus un inteliģences pārstāvjus. Otrkārt, 1944. gadā liela daļa stipru, gudru un darbīgu cilvēku devās trimdā, viņi bēga no padomju varas.
Arī padomju laiks mainīja cilvēku domāšanu. Daļa pierada, ka jāstrādā tikai tad, kad tevi kāds tramda. Padomju laikā nestrādāt nedrīkstēja, par to lika cietumā. Daļa sabiedrības nebija gatava brīvībai. Arī Amerikā, kad atbrīvoja vergus, lielākā daļa no viņiem nemaz nezināja, ko iesākt, un bija bezdarbnieki. Arī pie mums bija līdzīgi, cilvēki bija pieraduši, ka viņus uz darbu dzen. Nozīme bija arī tam, ka padomju laikā darbu atrast nebija problēmu. Kolhozā faktiski bija piespiedu darbs. Daļa sabiedrības, iegūstot brīvību, nemācēja dzīvot un pierada eksistēt, pakāpeniski tas kļuva par normu. Pēdējos gados esmu ievērojis, ka aizvien vairāk cilvēku kļūst par tā sauktajiem bomžiem, arī laukos, kādreiz te tādu nebija. Tagad ne tikai pilsētās, bet arī laukos ir daudz cilvēku, kuri nekautrējas nākt klāt un prasīt santīmus. Tad gan kļūst šķebīgi ap dūšu.
Gribētu aizbraukt uz Ņujorku un Japānu
— Daudz esat ceļojis?
— Man patīk ceļot. Esmu izbraucis teju visu Eiropu. Visskaistākā pilsēta, manuprāt, ir Parīze. Laikam esmu germanofils, kā valsts man vislabāk patīk Vācija. Es apbrīnoju šo skaisto un sakopto zemi. Ļoti simpatizē Polija, īpaši Varšava un Krakova. Varšavas vēsturiskais centrs kara laikā tika nopostīts, bet poļi par savu naudu to pilnībā atjaunoja. Un tas ir unikāls gadījums, ka atjaunots vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO mantojumā. Bet jebkurā valstī ir skaistais. Braucot pa Latviju, mani visvairāk sāpina mūsu nesakoptie lauki. Nevienā valstī, kur esmu bijis, tik nolaistus, aizaugušus laukus neesmu redzējis.
— Uz kurieni vēl gribētu aizbraukt?
— Noteikti uz Ņujorku, nevis uz Ameriku, bet tieši uz Ņujorku, redzēt tās industriālismu. Arī Japānā vēlētos pabūt. Man vienmēr patikusi Japānas kultūra. Pārsteidz, kā uz salīdzinoši nelielām salām spēj sadzīvot 120 miljonu cilvēku, nesabojājot ne vidi, ne dabu, turklāt dzīvo ļoti labi.
— Uzzināju, ka jūsu aizraušanās ir aveņu audzēšana. Kāpēc tieši šīs ogas?
— Šo aizraušanos pat nevaru izskaidrot. Patīk man ap šiem stādiem darboties, patīk pats process. Avenāji ir jāierobežo, tas prasa darbu, bet tieši tas man patīk. Avenes arī ļoti garšo.
Pēdējos gados esmu apguvis vēl vienu prasmi — žāvēšanu. Žāvēju gan vistas, gan cūkgaļu, gan arī zivis. Pašam šķiet, ka tas labi padodas.
