Secē piektdien atklāja piemiņas akmeni komunistiskā terora upuriem, kurā iegravēti 27 svešumā aizvesto, nomocīto un nogalināto seciešu vārdi. Sāpīgajās tālo gadu atmiņās dalījās viņu tuvinieki un līdzīga likteņa piemeklētie.
Secē piektdien atklāja piemiņas akmeni komunistiskā terora upuriem, kurā iegravēti 27 svešumā aizvesto, nomocīto un nogalināto seciešu vārdi. Sāpīgajās tālo gadu atmiņās dalījās viņu tuvinieki un līdzīga likteņa piemeklētie.
Ierosme no Amerikas
Seces pagastā Ulmaņlaikos dzīvoja čakli un bagāti saimnieki. Tāpēc laikā no 1941. līdz 1949. gadam no tā izsūtīja visvairāk iedzīvotāju, bet līdz šim pagastā nebija piemiņas zīmes komunistiskā terora upuriem. Līdz šim secieši piedalījās represēto piemiņas pasākumos Daudzevā.
Secē vajadzīgs savs piemiņas akmens represētajiem — vēstulē draugam Arturam Pormalim, kurš tagad dzīvo ASV, ierosināja bijušais leģionārs Vilis Stiliņš no Kokneses. Pormaļa kunga priekšlikumu atbalstīja arī Seces pagasta padome, idejas īstenošanā aktīvi darbojās pensionētā skolotāja, Seces vēstures pētniece Vija Gerharde.
Piemiņas akmeni darināja akmeņkalis Modris Stiliņš, naudu deva Seces pagasta padome un bijušais secietis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Arturs Pormals. Piemiņas zīmē iegravēts arī viņa tēva Jāņa Pormaļa vārds. Viņu no Seces pagasta “Staltāniem” izveda 1941. gada 14. jūnijā, un mājās viņš vairs neatgriezās.
Piemineklis dēlam
Vija Gerharde stāsta, ka piemiņas akmenī pie Seces pamatskolas iegravēti to no 1941. līdz 1949. gadam izvesto un svešumā mirušo seciešu vārdi, kuru kapavietas nav zināmas. Arī nošauto nacionālo partizānu — Tēvzemes sargu — vārdi. Pēckara gados Seces mežos darbojās 28 partizāni no Seces, Sunākstes, Sēlpils, viņus vadīja Jānis un Paulis Pormaļi, vēlāk grupa nodēvēta par “Vilkačiem”. Nodevības dēļ vecāko brāli Pauli Pormali nošāva, piemiņas akmenī dzimtajā pagastā nu lasāms arī viņa vārds.
1949. gada martā no Seces izveda 105 cilvēkus, 14 mira izsūtījumā. Viņu tuviniekiem tagad būs vieta, kur nolikt ziedus savu mīļo piemiņai. Melnajā akmenī lasāms arī secietes Mirdzas Podskočijas dēliņa Jāņa vārds. Viņš piedzima ešelonā un pēc nedēļas nomira, Ivanovas stacijā mazuli iznesa no vagona… Ieraugot sava dēla vārdu akmenī, māte neslēpj asaras — te būs kluss patvērums viņas atmiņām, sāpēm un pārdzīvotajam.
Blakus pagātne un tagadne
Viņus nedrīkstam aizmirst mēs un nākamās paaudzes — augusta pēcpusdienā uzsver bijušie un tagadējie secieši. Arī tādēļ piemiņas zīmei vieta izraudzīta iepretim Seces pamatskolai. “Bērniem tā būs kā vēstures mācību stunda. Kā vecais sēru vītols un pusaugu eglīte te blakus sadzīvos pagātne un tagadne,” pārliecināts Seces pagasta padomes izpilddirektors Mārtiņš Brovackis. Kurš gan cits bērnam stāstīs par to pāridarījumu, ko piedzīvojušas iepriekšējās paaudzes, ja ne māte, tēvs un skolotājs? Šī piemiņas zīme būs atgādinājums, par ko bērniem noteikti jāpastāsta.
Savukārt Arturs Pormals ierosina: “Līdz nākamā gada 14. jūnijam, kad te tiksimies, skolēni varētu atnest un piemiņas zīmes pakājē sabērt 105 saujas smilšu no tām mājām, no kurām 1949. gada 25. martā izveda cilvēkus! Tad ikviens varēs teikt — te ir tā īstā mana tēvu zeme.”
Īpaša sardze
Piemiņas akmens atklāšanas brīdis ir īpašs notikums visiem, kurus liktenis savulaik nav saudzējis. Neizplēn svešumā pavadīto gadu atmiņas, un tajās uzmanīgi ieklausās jaunākā paaudze. Katram gribas pastāstīt, kā bija toreiz, un pēcpusdiena pie Seces pamatskolas ir aizkustinoša vēstures stunda visiem. Īpaša ir arī sardze pie karoga — viens otru nomainot, tajā stājas represētie — brāļi Arturs un Jānis Pormaļi, Imants Čūders un citi.
