Pirms vairāk nekā diviem gadiem nolēma slēgt Zalves pamatskolu. Skolas ēka, kurā kādreiz bija grāfa Šuvalova medību rezidence, pašlaik stāv tukša, neapsildīta, visu aizmirsta un nedaudz atgādina jūras krastā izmestu kuģa vraku. Pirms slēgšanas te bija iekārtota vēstures istaba, kurā bija savākts daudz liecību ne tikai par skolas, bet arī par pagasta vēsturi. Kas ar tām noticis?
Sekmju žurnāli no 1945. gada
Lai to noskaidrotu, “Staburags” devās pie ilggadējās Zalves pamatskolas skolotājas un vēstures istabas pārzines Ilgas Ceras. Ar skolotāju tiekamies viņas mājā, kur Ceras kundze ar prieku pastāsta gan par šīs istabas veidošanas vēsturi, gan par tās šodienu.
Kad skola darbojās, nelielo muzeju apmeklēja diezgan daudz interesentu, braukuši gan skolēni no citām skolām, gan ekskursantu grupas, kuras toreiz apceļojušas Aizkraukles puses kultūrvēsturiskās vietas.
Sākotnēji padomju laikos, sešdesmitajos gados, muzeju sācis veidot skolotājs Ēvalds Zariņš. Skolā iekārtots Otomāra Oškalna partizānu vienības kauju slavas muzejs, un tas bijis kā muzeja “Kalna Ziedos” filiāle. Kad mainījās laiki un līdz ar to skatījums uz vēstures notikumiem, materiālus par partizānu cīņām atdeva “Kalna Ziediem”. Skolā palika neliela daļa eksponātu. Kad skolotājs Zariņš aizgāja pensijā, par vēstures istabu šefību uzņēmās Ilga Cera. “Sāku vākt informāciju par skolu, jo tādas bija ļoti maz. Skolā bija saglabājušies sekmju žurnāli, sākot no 1945. gada. Apkopoju absolventu, kas beiguši mūsu skolu, sarakstus. Tas bija sākums,” saka skolotāja Cera.
Pēc tam skolotāja, palīdzot kolēģiem un skolēniem, ieguva aizvien vairāk materiālu, apkopoja zalviešu atmiņas par skolu un pagastu. “Pa vecajām mājām nestaigājām un bēniņus nepārmeklējām, jo cilvēki paši bija atsaucīgi, atnesa gan senas fotogrāfijas, gan publikācijas par pagastu,” stāsta skolotāja. “Skolās sākās projektu nedēļas, arī to laikā skolēni apkopoja informāciju par Zalvi. Tā pakāpeniski materiāli sakrājās.”
Daudz izdevies uzzināt arī no skolas pārziņa vecajiem pārskatiem, kas glabājās Jēkabpils arhīvā.
Viss ir saglabāts un papildināts
“Kad skolu slēdza, vēstures istabā sakrātos materiālus domājām izvietot kādā citā pagastam piederošā telpā. Jau bijām sākuši sarunas ar pagasta atbildīgajām amatpersonām, kuras bija ieinteresētas, lai mūsu ilgajos gados sakrātie materiāli neiet zudībā,” stāsta Ilga Cera. “Secinājām, ka telpu varētu atrast, bet kurš to uzraudzīs? Izlikt materiālus vietā, kuru neviens nepieskata, mūsdienās tas līdzinātos to iznīcināšanai. Tāpēc vienojāmies, ka pagaidām visi “labumi” glabāsies pie manis mājās. Ģimene piekrita, ka visus sakrātos materiālus salieku mājas bēniņos. Tie ir sašķiroti pa tēmām, bet jāveic vēl lielāka šķirošana, tie jāsakārto hronoloģiski un jāizveido norādes, kur kas ir. Ar to pašlaik nodarbojos.”
Lai arī vēstures istaba vairs nav atvērta plašam apmeklētāju lokam, materiālus papildina joprojām. “Daudzi zalvieši vēl joprojām atnes gan senus dokumentus, gan fotogrāfijas, var teikt, ka mūsu sāktais darbs nav pārtraukts,” saka Ilga Cera.
Ir arī unikāli materiāli
Skolā apkopotos materiālus par pagastu var izmantot cilvēki, kuri interesējas par Zalvi un tās apkārtni. “Nesen kāda mūsu pagasta iedzīvotāja mācījās Vēstures fakultātē. Lai izstrādātu diplomdarbu, no mums ņēma materiālus par novadnieku dzejnieku Jūliju Dievkociņu un pagasta vēstures notikumiem,” saka Ilga Cera. “Pie mums glabājas unikāla Jūlija Dievkociņa dzejas grāmata, kura izdota 20. gadsimta sākumā. Šādas grāmatas ir retums visā Latvijā.”
Uz Zalvi vēl joprojām brauc ekskursanti, jo kādreiz pagasts piedalījās projektā “e — taka”. Pagājušajā vasarā te ieradās astoņas tūristu grupas. Kad darbojās skola, to bija daudz vairāk, dažreiz pat vairākas dienā. “Pēdējās divās grupās bija Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki,” stāsta Ceras kundze. “Viņus ļoti ieinteresēja mūsu skolas pionieru atribūtika — karogs, lielais karogs un citas lietas. Atstāja pat savas koordinātas, lūdzot, ja kādreiz šie materiāli nebūs vajadzīgi, lai tos noteikti nodod viņiem. Bet domāju, ka šiem unikālajiem vēstures lieciniekiem jāpaliek pie mums.”
Kolekcijā ir arī 19. gadsimta divdesmitajos gados izgatavots globuss, pirmās neatkarības laikā zemnieku saimniecībā izmantotais sviesta sveramais trauks, kas izgatavots no koka un ir ļoti labi saglabājies, kā arī 1815. gadā izdota Bībele. “Ir mums arī mācību grāmatas, kādas skolā izmantoja Ulmaņlaikā un pirms tam. Ir daudz vērtīgu un izcilu fotogrāfiju,” stāsta skolotāja. “Mums ir izdevies saglabāt unikālu teātra izrādes afišu, kas pierāda, ka Zalvē brīvdabas teātra izrādi iestudējis slavenais latviešu aktieris, režisors un skatuves mākslas skolotājs Pēteris Lūcis, ir arī viņa fotogrāfijas. Kādreiz par to bija dzirdēts, bet mums arī ir pierādījums.”
Atmiņas, pieraksti, fotogrāfijas
Iecerēts, ka pēc zalviešu savāktajiem vēstures materiāliem — pierakstiem, publikācijām, fotogrāfijām un atmiņām — tuvākajā laikā izdos grāmatu par Zalves pagastu. “Vieni no idejas autoriem ir mūsu novadnieki — dzejnieks Imants Auziņš un jurists Vilnis Vietnieks, tās tapšanā arī es esmu iesaistījusies,” stāsta Ceras kundze. “Bijām jau plānojuši, ka grāmatu pagūsim izdot pagājušajā gadā, bet dažādu iemeslu dēļ to nevarējām, dzīve ievieš savas korekcijas, bet šogad tā noteikti tiks izdota. Paralēli šai grāmatai Imants Auziņš raksta romānu, kurā darbība būs saistīta ar mūsu pusi.”
Grāmatas tapšanā palīdzējusi arī rakstniece Lūcija Ķuzāne, kura, arhīvos meklējot materiālus savām grāmatām, ir atradusi vēstures liecības arī par Zalves pagastu.
“Šī grāmata ir iecerēta nedaudz citāda kā izdevumi par Neretu un Pilskalni,” stāsta Ilga Cera. “Mēs tik lielu uzmanību nepievērsīsim slavenām dzimtām, kuras nākušas no mūsu puses, bet vairāk pagasta, skolas, kultūras vēsturei. Nebūs arī padomju represiju laikā izsūtīto sarakstu, kas tagad ir atrodami gan arhīvos, gan citās grāmatās, kuras veltītas šai tēmai.”
***
Ilga Cera atzīst: ir žēl, ka muzeja istabu nācās slēgt, jo tur ieguldīts viņas un citu zalviešu darbs. “Negribas, lai viss mūsu izdarītais aiziet nebūtībā, ceru, ka izdosies rast kādu risinājumu un mūsu darbs un apkopotie materiāli paliks nākamajām paaudzēm,” domā Ilga Cera.
