… un tad es satiku viņu
Valentīndiena nav tikai visu mīlētāju diena, bet kaut kas daudz vairāk. Cilvēki, kas ir iemīlējušies, pilnīgi nododas savām jūtām. Tās kādu laiku cilvēkam maina ierasto dzīvi. Tā arī notika ar mani. Mēs satikāmies slimnīcā, kad ārstējāmies. Tieši Valentīndienas pēcpusdienā pamanīju, ka mani kāds vēro. Tajā brīdī skatījos televizoru. Paskatījos arī es uz vīrieti, kurš mani nelika mierā ar saviem acu skatieniem. Sāku viņu vērot — viņam bija skaista stāja, skaists augums un arī pats glīts. Sāka rasties interese — kā maģiska spēka pievilkšana vai arī mīlestība no pirmā acu uzmetiena, jo tādu saviļņojumu es pirmo reizi izjutu. Mēs ilgi viens otru vērojām un nevarējām viens otru uzrunāt. Sirds sitās kā negudra, un vaigi svila no uztraukuma. Tad viņš apsēdās man blakus, un tā mēs arī iepazināmies. Rādīja filmu “Mīlas viesulis”, un man ienāca prātā viņam pajautāt — kā tev ar mīlas viesuli? Viņš pasmaidīja un atbildēja: “Viss kārtībā.” Tad gan man likās, ka es esmu izgāzusies ar jautājumu. Pamanīju, ka viņš skatās uz manu dekoltē izgriezumu, un tas bija viens mirklis, kad jutu viņa skūpstu. Es smaidot pajautāju: “Tad arī atļausi man paskatīties, kas tev zem T krekliņa?” Viņš atbildēja: “Nav nekādu iebildumu.” Es paskatījos, un uz krūtīm bija tas, kas man vīrietī patīk visvairāk — mīkstas spalviņas, kas klāj muskuļotas krūtis. “Ja tu zinātu, kas man uz muguras,” un tajā brīdī viņš pacēla kreklu uz augšu, lai parādītu. Es iesmējos un teicu: “Nav jau jāizģērbjas, esam taču slimnīcā”. Tajā brīdī mums likās, ka mēs esam pilnīgi vieni nodaļā. Man tā sitās sirds, kad viņš bija tuvumā, un tajā pašā laikā bija bail viņam pieskarties. No tā brīža es zaudēju prātu un mieru. Redzēju, ka arī viņš tiecas pēc manis. Viņš man pajautāja, vai es esmu viena palātā? Protams, ka nebiju viena. Kad viņu ieraudzīju, es nesapratu, kas manā galvā notiek, biju kā apmāta un pilnīgi padevos savām jūtām, un pateicu viņam: “Varam aiziet uz viesnīcu.” Viņš paņēma manu roku, piespieda pie savas sirds un teica: “Ne tagad, bet kaut kad, kaut kur tas noteikti notiks, jo jūtu, ka starp mums ir kaut kas vairāk kā nejauša iepazīšanās.” Es smaidot teicu: “Ir taču Valentīndiena, un tā mums jauc prātu.” Mēs tiešām bijām kā samīlējušies. Kopā ar savu bijušo vīru es biju nodzīvojusi vairāk kā 10 gadu un nekad neko tādu nebiju izjutusi. Varbūt tiešām Valentīndiena ir īpaša ar to, ka spēj satuvināt pilnīgi nepazīstamus cilvēkus vienā mirklī. Mūsu sarunas bija patīkamas, interesantas, tās veidojās pašas no sevis.
Nākamajā dienā es devos mājās, mēs atvadījāmies ar skūpstu. Viņš tikai noteica: “Es tev noteikti piezvanīšu.” Atbraucot mājās, biju ļoti saviļņota un nevarēju sagaidīt, kad viņš man beidzot piezvanīs. Es sagādāju pārsteigumu un aizbraucu pie viņa uz darbavietu. Viņš bija ļoti pārsteigts. Un tā sākās mūsu mīlestības stāsts. Sāpīgākais bija tas, ka tikai otrajā tikšanās reizē viņš pateica, ka ir precējies. Es negribēju samierināties, ka kādam varu būt tikai mīļākā, bet savas aizraušanās dēļ piekritu, jo domāju, ka neviens to neuzzinās. Pagāja laiks, es paliku stāvoklī, un tad notika tāds attiecību pavērsiens, ko es negaidīju. Mēs paspējām iemīlēties viens otrā un domājām, kā būtu, ja liktenis mūsu ceļus savestu kopdzīvē. Abi gribējām meitiņu, bet, kad viņam pateicu, ka esmu stāvoklī, viņš uzklausīja mani un nolika telefonu, neko nesakot. Devu laiku padomāt un gaidīju viņa zvanu. Tad es mēģināju ar viņu satikties, bet neizdevās. Sapratu, ka esmu palikusi viena ar bērnu zem sirds, bet es biju laimīga, jo sen biju vēlējusies meitiņu.
Es biju iemīlējusies, un man likās, ka jūtas bija abpusējas, bet, kāpēc tā iznāca, es nezinu. Nolēmu, ka paliksim katrs savās mājās. Ja visu laiku viņš nebija domājis iet prom no sievas, kuru viņš it kā nemīlēja, bet tikai cienīja, tad manā situācijā tas nebija vajadzīgs un es arī to negribēju. Es nomierinājos un pieņēmu, ka viss ir iznācis, kā tam bija jāiznāk.
Viņš ik pa laikam piezvanīja, apjautājās, kā mums iet, un mēģināja palīdzēt, bet es neļāvu ne atbraukt, ne arī pieņēmu palīdzību. Dažreiz man sāpēja vēders. Kad aizgāju pie ārsta, izrādījās, ka es nevaru strādāt fizisku darbu. Bet kādam bija jāstrādā, jo mājās bija divi bērni no pirmās laulības. Kad mocīja sāpes, katru reizi sevi mierināju, ka viss būs labi. Tad pienāca tāda diena, kuru piedzīvot nenovēlu nevienai — piektajā grūtniecības mēnesī man bija spontānais aborts. Un tad tik sapratu, ka biju muļķe, ka neieklausījos ārsta teiktajā. Sāpes un dusmas lika man viņam piezvanīt, lai viņu vainotu tajā, kas notika ar mani. Mēs izrunājāmies un sapratām, ka tā bija kļūda, ka satikāmies un sāpinājām viens otru. Tie bija viņa vārdi — kamēr manās dzīslās riņķos asinis, es tevi mīlēšu vienmēr, jo tik labi kā ar tevi šos četrus gadus man ar nevienu nav bijis. Es biju aizdomājusies, ja mana meitiņa būtu izdzīvojusi, es noteikti būtu cīnījusies par savu laimi. Bet mīlestība diemžēl izgaisa tikpat ātri, kā bija uzradusies Valentīndienā. Pārdzīvotās sāpes un greizsirdība izšķīra mūs uz visiem laikiem. Palika tikai skumjas atmiņas…
Linda
Vēstules autore redakcijā var saņemt balvu.
Pirmais skūpsts
Pāri zeltaino lapu koku galotnēm slīdēja rudenīga saule. Bija viena no tām skaistajām pēckara atvasaras dienām, kad pļavā jau ziedēja baltās atāla puķītes, bet īstais rudens vēl nebija sācies. Tikai tālumā siltais gaiss dažbrīd trīsuļoja. Tas uz sausu laiku — zināja sacīt vecākā gadagājuma ļaudis.
Biju kā līksms taurenītis. Raibā katūna kleitiņā ģērbusies, palēkdamās aizskrēju pa smilgām aizkārušos pļavas celiņu līdz tumšo egļu stūrim piekalnītē. Kādreiz blakus eglēm bija dzīvojamā māja, bet Otrā pasaules kara laikā bumba trāpīja tieši mājai. Tagad tās vietā rēgojās milzīga apaļa bedre ar ķieģeļu lauskām un koka šķēpelēm visapkārt.
Netālu no tās, koku ieskauta, bumbu un uguns neskarta, bija kāda māja. Tajā dzīvoja Ivars ar māti un māsu. Man bija tikai piecpadsmit gadu, bet viņam — jau pāri divdesmit. Un tāds viņš arī jutās — gudrāks, pārāks un skaistāks. Man bija vienalga, vai viņš ir ļoti skaists vai nē. Galvenais tikai, ka viņš bija…
Kādu laiku biju droši gājusi uz kaimiņiem, kopīgi ar viņiem dziedājusi “Zilo lakatiņu” un citas to gadu populārākās dziesmas. Tur, protams, bieži bija arī Ivars.
Vienā tādā ciemošanās reizē Ivara māsa man sacīja: “Tu pie mums tik bieži nāc ciemos, it kā būtu Ivara brūte!”
No tā brīža es atturējos no ciemošanās šomājā, bet tāpat jau gadījās satikties ar Ivaru uz meža taciņas vai pļavas malā. Arī ballē bija nodejota ne viena vien deja, tad — kopīgs mājupceļš. Atmiņās kavēdamās, es skatījos pāri pļavai uz lielā kalna pusi.
— Labvakar! — pēkšņi atskanēja Ivara balss. Viņš bija atnācis pa taciņu cauri egļu audzei un nostājies man aiz muguras.
— Labvakar! — es nočukstēju un no negaidītā pārsteiguma pat nosarku. No mūsu abu māju puses
varēja redzēt, ka mēs
te abi kopā stāvam.
— Lai paskatās! — teica Ivars, it kā uzminējis manas domas. Viņš pienāca man vēl tuvāk, pievilka sev cieši klāt un noskūpstīja uz lūpām. Ātri un viegli.
Ne vārda neteikusi, es atbrīvojos no viņa rokām un metos prom. Kājas aizmetās aiz bumbu bedres malā izsvaidītajiem ķieģeļiem. Paklupu, bet neatskatījos, skrēju tik tālāk uz savas mājas pusi. Un tikai pēc mirkļa, palūkojusies uz savām basajām kājām, ieraudzīju, ka īkšķi nodauzīti līdz asinīm. Tikai tad sajutu smeldzošas sāpes.
Piegājusi pie akas, es ilgi lēju no spaiņa auksto ūdeni uz kāju pirkstiem. Tad, mazliet pieklibodama, gāju uz istabu.
Tagad es zināju, kāds ir skūpsts.
Naula Dzirkale
