Jaunībā bija tik
medains
Rasma Laučka raksta, ka ir atgriezusies savā dzimtajā pilsētā Bauskā, tomēr “Staburagu” nevar aizmirst un sūta sveicienus ar pašas sacerētām dzejas rindām par pavasari, kas atnāk ne tikai ar lielām rūpēm, bet arī ar mīlestības jūtām, un dod spēku gan sirdij un dvēselei, gan arī zemei.
Pavasaris dzejisku noskaņu radījis arī Jurim Siliņam. Viņš uzrakstījis dzejas rindas par pavasari, kas viņa jaunībā bijis tik medains, bet tagad tā vaigs kļūst arvien greizāks, un gars arvien vairāk alkst aizmaldīties atmiņās.
Svarīga prece —
arkla lemesis
Arnolds Vabulis, kuram ir 91 gads un kurš tagad dzīvo Rīgā, mums uzticējis savas atmiņas par Koknesi, kur kādreiz ir dzīvojis. Viņš atceras, ka Koknese vienmēr bijusi kultūras centrs un kultūras dzīve uzplaukusi, kad tur dzīvojis un strādājis Rūdolfs Blaumanis. Koknesē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados notikuši lieli gadatirgi, un tirgus bijis arī katru trešdienu. Darbojušies vismaz 10 veikalu, un īpaši svarīgs izstrādājums bijis arkla lemeši. Pie dzelzceļa stacijas darbojusies viesnīca. Koknesē darbojušies arī divi krogi un trīs tējnīcas, kurās alkoholu nepārdeva. Darbu cilvēki varējuši atrast spirta ražotnē, linu un vilnas apstrādes cehā, gaterī, savus pakalpojumus snieguši daži kurpnieki un šuvēji, skārdnieks un vairāki galdnieki.
Vabuļa kungs labi atceras 1935. gada Pļaujas svētkus, kas notikuši no 12. līdz 14. oktobrim, cilvēki Koknesē ieradušies speciāli norīkotos vilcienos, kurus novietoja uz rezerves sliedēm, un tajos varēja gulēt, atpūsties. Ciemiņi atbraukuši arī pat no tālienes — Liepājas, Daugavpils, Ventspils, Balviem. Pāri Daugavai uzbūvēts pagaidu pontonu tilts, un viesi apskatījuši gan pilsdrupas, gan Staburagu. Gar Daugavas krastu vismaz kilometra garumā bijusi izstāde. Daudzām delegācijām līdzi atbraukuši mūziķi, cilvēki dziedājuši, dejojuši. Ieradusies arī valdības delegācija un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, viņš slavinājis zemniekus un aicinājis Latgales cilvēkus audzēt linus. Par Pļaujas svētkiem daudz rakstījušas “Jaunākās Ziņas”.
Darbs stiprina
veselību
Arnolds Vabulis pārdomās par darba tikumu un mantkārību raksta, ka bērniem vajag mācīt ticības lietas, citādi nekas labs nebūšot. Agrāk cilvēki daudz strādājuši, bet tagad gan bērni, gan pieaugušie daudz laika pavada pie televizora un datora, kas pasliktina veselību un veicina slinkumu. Tolaik dienestam izbrāķēti tikai daži, bet tagad par dienestam nederīgiem atzīst lielu skaitu jaunkareivju. “Mēs visi dienestā bijām laucinieki, un darbs mūsu veselību bija nostiprinājis. Darbam veselības uzlabošanā ir ļoti liela nozīme. Bet tagad slinkums dzen kapā vēl īsti nepieaugušus,” raksta Vabuļa kungs. “Cik tomēr nožēlojama ir mūsu jaunatne, kas īstu darbu nepazīst. Liela daļa jauniešu auguši mazās ģimenēs, ir labi aprūpēti un nezina, kā pavadīt laiku. Toties mantrausības baciļi ir klāt, jo mantrausība ir “salaulāta” ar slinkumu. Mans uzskats — jo vairāk fiziski strādāsi, jo mazāk iesi pie ārsta.”
Dzīvesstāts no
cietuma
Garu vēstuli ar savas dzīves stāstu no Rīgas Centrālcietuma mums ir atsūtījis Zintis. Viņš raksta, ka jaunībā dzērumā izraisījis autoavāriju, tomēr pēc tam viņa dzīve ir krasi mainījusies. Ar iepazīšanās sludinājuma palīdzību viņš saticis 16 gadu veco Inesi, bet pašam bijis 21 gads. Kad Inese pabeigusi 9. klasi, viņi sākuši dzīvot kopā. Omīte nomirusi, piedzimis dēliņš un nosaukts par Uldi, kā omīte bija gribējusi. Inese pabeigusi arī vidusskolu.
Kādu dienu iznācis strīds ar māti, un Zintis sarunājis sliktus vārdus, aizvainojot līdz sirds dziļumiem, ko pēc tam rūgti nožēlojis. Māte teikusi: “Dēliņ, es no tevis tādus vārdus saņēmu, ko līdz kapa malai nespēšu aizmirst.” Bet viņš no kauna nav spējis atvainoties. Pēc kāda laika māte saslimusi un nomirusi, un Zintis bēdās sācis lietot alkoholu, kas Inesei nav paticis. Alkohola lietošanas dēļ zaudējis arī darbu. Inese paziņojusi par šķiršanos un ar mazo dēliņu pārcēlusies pie mātes. Zintis solījis vairs nedzert, un Inese atgriezusies, taču pēc pāris mēnešiem viņš savu solījumu lauza, tādēļ Inese viņu pametusi atkal, jo tā vairs nav spējusi dzīvot.
Zintis tomēr apņēmies mainīties, no tēva brāļa aizņēmies tūkstoš latu un devies darbā uz Angliju. Pirms tam vēl saticis sievu un dēliņu, kuru viņš ļoti mīlot. Taču Anglijā no solītās firmas neviens viņu neesot sagaidījis, un tur arī uzzinājis, ka neesot pirmais, kas apkrāpts. Anglijā uzmeklējis māsu, taču viņa teikusi, ka nevar palīdzēt, tomēr vienu nedēļu izmitinājusi. Sazinājusies ar tēvoci, kurš nopircis biļeti mājup. Nokļuvis Latvijā, viņš atkal sācis lietot alkoholu, pazaudējis pasi, naudas jaunai pasei nav bijis, un radi atteikušies palīdzēt. Tā arī dzīvojot bez pases. Gribējis satikt Inesi un dēlu, taču viņa un radi atbildējuši, lai nemaz nemēģinot to darīt.
Tad reiz gribējis padarīt sev galu. Sadzēries alkoholu, nomierinošas zāles un atgriezis gāzes balonu, tomēr vēlāk nožēlojis, ka tā darījis. Pēc kāda laika izdarījis jaunu likumpārkāpumu un tagad jau vairāk kā astoņus mēnešus ir cietumā un gaida tiesu. Inese uz vēstulēm un telefona zvaniem neatbildot, bet viņš ļoti vēloties saņemt kādu dēla fotogrāfiju un zināt, kā viņiem abiem klājas. “Man atmiņā visvairāk palicis brīdis, kad es pusdienlaikā atnācu no darba, bet Ulducis negribēja iet diendusā. Guļot uz sāna, viņš ar rociņu rādīja un sacīja: “Tēte, tēte, čučs, čučs,” tad es nolikos blakiņām un izlikos guļam. Un mans mazais dēliņš aizmiga, tad es varēju atkal doties uz darbu. Rakstu jums tādēļ, ka pēc publikācijas varbūt mana dēliņa mammīte uz kādu vēstuli atbildēs un atsūtīs mūsu mazulīša fotokartīti. Gribu iegūt sirdsmieru, ka manam dēliņam viss ir kārtībā, viņš ir sveiks un vesels,” raksta Zintis.
Uzrakstiet par Aiju!
“Jau daudzus gadus pazīstu cilvēkus, par kuriem jūs rakstāt avīzē,” vēstulē redakcijai atklāj Aina Ivanova no Bebru pagasta. Viņa iesaka uzrakstīt arī par pensionāri Aiju, kura dzīvo Jēkabpils novada Ābeļu pagastā, bet kādreiz ir mācījusies Kokneses novada Bebru pagasta skolā. “Viņai ir laiks visu padarīt un vēl apkopt kapus. Viņa ir cilvēks, kura ir pelnījusi, lai par viņu uzraksta — lai jaunie mācās, kā dzīvot laukos!” raksta Aina Ivanova.
