Lai gan pēdējos gados lielāko daļu lasītāju vēstuļu redakcija saņem elektroniski e — pastā, tomēr ir lasītāji, kuri “Staburagam” raksta uz papīra, un viņu pārdomas par notikumiem, dzīvi saņemam pa pastu tradicionālajās aploksnēs.
Cik daudz ir
pietiekami?
Skrīverietis Pēteris Mozulis saistībā ar aktiera Žerāra Depardjē atteikšanos no Francijas pilsonības pārmērīgi lielo nodokļu dēļ prāto — cik daudz cilvēkam ir pietiekami? Mozuļa kungs nepiekrīt žurnālistes Elitas Veidemanes izteikumiem, ka “šodien Francijā ir uzvarējis komunistiskais domu gājiens: bagātajiem buržujiem galvas nost, visu atņemt un sadalīt nabagiem”. “Francijā nenotiek nekāda fiziska izrēķināšanās ar bagātajiem. Viņi netiek arī morāli pazemoti, viņiem neatņem visu, bet tikai 75% no miljona. Vai ar atlikušo summu nepietiek, lai gadu ļoti labi dzīvotu? Veidemanes nolūks ir degradēt ideju par progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu Latvijā. Kāpēc šodien, kad ir krīze, tā būtu jāizjūt tikai mazturīgajiem? Kāpēc tās seku mazināšanā nevarētu piedalīties arī bagātie? Latvijas bagātniekiem un valdošajai elitei tas nav pieņemams. Tā negrib dalīties ar trūcīgajiem, kaut gan tieši Latvijas miljonāriem to vajadzētu darīt. Vairākums no viņiem savu bagātību nav ieguvuši, lejot sviedrus, bet gan aplaupot tautu — privatizācijas gaitā, izraisot banku krīzes vai būvējot “zelta” tiltus.”
Nezāle nav
izravēta
Vairākas vēstules ir atsūtījis bijušais secietis un koknesietis Arnolds Vabulis no Rīgas. Vabuļa kungs vēstulēs atminas laikus, kas liktenīgi visai latviešu tautai — neatkarības zaudēšanu, inteliģences, bagātāko zemnieku izsūtīšanu uz Sibīriju un lielā kaimiņa sēto “nezāli”, kas okupācijas gados pamatīgi sakuplojusi un nav iznīdējama vēl tagad. Graujošas un neatgriezeniskas sekas okupācija un dzīve Padomju Savienībā radījusi visiem latviešiem, arī seciešiem. “Secē pirms Otrā pasaules kara bija vairāk nekā 2000 iedzīvotāju, kādu laiku darbojās pat divas skolas, kurās mācījās ap 160 skolēnu, un viņus mācīja seši skolotāji. Pagastā tolaik bija četri ierēdņi, kopā ar skolotājiem — 11. Tagad Secē ir uz pusi mazāk iedzīvotāju kā pirms kara, toties ierēdņu bez jēgas.”
Vabuļa kungs secina, ka “nezāle iesējusies labā augsnē, labi augusi un attīstījusies — nodevība, mantkārība sāka valdīt pār ļaužu prātiem un sirdīm. 1949. gada 25. martā sākās vēl viena izvešana, izsūtīto cilvēku mantu piesavinājās. Sākās kolhozu laiks, zemnieki “brīvprātīgi” atdeva visu savu saimniecību, smagā darbā sūtīja arī savus nepilngadīgos bērnus. Vai tagad tauta no šīs slimības ir atkopusies? Vai šodienas cilvēkam pietiek ar to, cik ir, visiem vienmēr par maz. Jaunieši domā tikai par to, kā tikt pie bagātības. Pie kuras iestādes ķeras kontrole, visur iztrūkums — zagšanas sekas.”
“Izglītojos caur
ciešanām”
Interesantu sveicienu esam saņēmuši no kādas kundzes. Pirms Jaunā gada izpildījusi “Staburaga” ikgadējo aptaujas anketu, kurā bija jautājumi gan par aizvadīto gadu, gan par vēlmēm jaunajā gadā. “Pirmo reizi manas vēlēšanās piepildījās,” raksta kundze, kura neatklāj savu vārdu un uzvārdu. “Satiksmes autobusā uz krēsla uzzīmētā miroņgalva beidzot notīrīta! To konstatēju 7. janvārī, vēl uzliku brilles, lai pārliecinātos — vai tiešām? Un tiešām — viss kārtībā! It kā sīkums, bet patīkami. Otra vēlēšanās — kaimiņi beidzot netrokšņo. Šajā lietā man pašai beidzot bija jāsaņem drosme un jāizsauc policija, pašai bija jāizstudē noteikumi par trokšņošanu un naktsmiera traucēšanu. Tātad — caur ciešanām izglītojos. Iepazinu Aizkraukles policijas darbu, par ko līdz šim biju dzirdējusi tikai pēc nostāstiem. Secinājums — policijas darbinieki strādā ļoti profesionāli, ātri, gudri. Liels paldies viņiem. Kaimiņi, kuri naktīs trokšņoja, beidzot nākuši pie prāta.”
