Skolotājus atceras vienmēr
Pensionētā skolotāja aizkraukliete B. Laizāne priecājas par Aizkraukles novada ģimnāzijas atjaunoto ēku un tās sakopto apkārtni, kuru tagad ieskauj sniegs. “Šķiet neticami, ka pirms dažiem gadu desmitiem te bija krūmājs, lapukoki, kuriem cauri vijās vienkāršs celiņš,” viņa raksta.
Tomēr kaut kas nemainās gadiem — tās ir jauniešu balsis un tradīcijas. “Viena no tradīcijām ir atcerēties bijušos skolotājus, laipni aicinot ciemos svētkos un jubilejās. Ik gadu saņemam sirsnīgus sveicienus un vēlējumus Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. Skaistie apsveikumi iepriecina, liek atcerēties skolā nostrādātos gadus. No sirds vēlu visam skolas kolektīvam un tā vadībai jaukus, dvēseliskus Ziemassvētkus un radošiem panākumiem bagātu Jauno gadu!” raksta B. Laizāne.
Ārste cienā ar
pīrādziņiem
Ilga Sīle no Kokneses ir no sirds pateicīga par Aizkraukles slimnīcas kolektīva darbu un labo ārstēšanu. Viņu turp nosūtījusi ģimenes ārste Daina Eglīte. “Priecīgs pārsteigums bija, kad ārste Eglīte ieradās mani apmeklēt ar siltiem pīrādziņiem somā. Tā viņa slimnīcā nākot pie katra sava pacienta!” raksta Ilga Sīle.
“Patīkami, ka visas nodaļas darbinieces neatkarīgi no tautības ar slimniekiem sarunājas valsts valodā. Veselību, izturību, spēku un dzīvesprieku visam kolektīvam — gan zinošajām ārstēm un medicīnas māsām, gan čaklajām telpu uzkopējām, pavārēm un ēdiena izsniedzējām!”
Neviens lats nav
pazudis
“Aizgāju uz pastu samaksāt rēķinu. Tas man prasītu tikai trīs minūtes, taču rindā gaidīju 30, jo bija sanākuši pensionāri saņemt pensiju,” redakcijai raksta pensionāre M. Kļaviņa. “Dīvaini, ka daudzi nezina — pensija nav obligāti jāsaņem tās ieskaitīšanas dienā. Man pasta norēķinu sistēmas jeb PNS konts ir jau septiņus gadus, un es pensiju varu izņemt, kad vien vēlos, kad man tas ir ērti un nepieciešams, turklāt to var izdarīt jebkurā “Latvijas pasta” nodaļā. Katru mēnesi saņemu pārskatu par ieskaitīto, izņemto summu un atlikumu. Tas gan ir maksas pakalpojums. Varat droši ticēt — neviens lats no mana konta nav pazudis!”
Vai izsaimniekotājiem būs “noilgums”?
Arnolds Vabulis, kuram šogad apritēja 90 gadu, kādreiz ir dzīvojis Seces pagastā, 21 gada vecumā iesaukts leģionā un artilērijas pulkā dienējis kā sakarnieks. No “Kurzemes katla” viņš nokļuvis nometnē Krievijā, kur būvējis gāzesvadu, pēc tam atgriezies dzimtajā Secē, vēlāk pārcēlies uz Koknesi, bet nu jau divus gadus dzīvo Rīgā un “Staburagu” abonē joprojām. Viņš ir noraizējies par to, kas notiek Latvijā. “Cik vairs palicis to, kas pārdzīvoja lielo izvešanu 1949. gada 25. martā? Zemnieki toreiz ar lielu steigu stājās kolhozā bailēs no izvešanas, lai tikai varētu palikt mīļajā dzimtenē. Kolhozos sākās lielā zagšanas sērga: zaga visu, ko varēja aiznest, jo nevienam nekas nepiederēja. Vai šodienas cilvēks var saprast, kas notika pirms 60 gadiem?” viņš raksta.
Bijušais secietis ir sarūgtināts par zagšanu arī laikā pēc neatkarības atgūšanas: “Vai mēs, latviešu tauta, neredzējām un nesapratām, ka Latvija tiek izsaimniekota? Zinām, kas 20 gados to izdarīja, bet bija jāklusē. Lai valsts un tauta atgūtos, vajadzīgs laiks, bet daudzi to nesaprot. Vai būs tautas kalpi, kas izsaimniekotājus sauks pie atbildības? Droši vien būs “noilgums”. Ir jāatrod valsts vadītāji, kas to varētu labot, un tādi ir retums. Tomēr ģēniji vēl dzimst. Tagadējais premjers Valdis Dombrovskis grib Latviju izvest no purva, bet vai pietiks spēka? Vecāka gadagājuma cilvēki pieredzēja Latvijas uzplaukumu 1930. — 1940. gadā un gribētu to piedzīvot arī tagad. Lai Dombrovska kungam laba veselība!”
