Arvien priecājamies par lasītāju vēstulēm, kurās ir gan jautājumi, gan derīgas atziņas un pat dzeja.
Arvien priecājamies par lasītāju vēstulēm, kurās ir gan jautājumi, gan derīgas atziņas un pat dzeja.
Privātās dzīves datus aizsargā
Ausmas kundze no Stukmaņiem mums raksta pirmo reizi un pateicas, jo, izlasot “Staburagu”, uzzina par visu, kas notiek Aizkraukles un kaimiņrajonos, kā arī Latvijā un pasaulē. Viņa ar interesi izpētot arī demogrāfijas tabulu. Nu jutusies vīlusies, ka dzimušo ailītē esot tikai cipariņš, nevis bērna vārds un uzvārds. Tāpat viņa gribot zināt arī laulāto pāru uzvārdus. Vai tas esot liels noslēpums?
Ausmas kundze nav ievērojusi, ka par šīm izmaiņām “Staburags” rakstīja 20. februāra numurā. 2002. gada 13. novembrī Valsts prezidente izsludinājusi grozījumus Fizisko personu datu aizsardzības likumā. Tie nosaka — personas datu apstrāde atļauta tikai ar pašu subjektu piekrišanu. Likums kopumā aizsargā fizisko personu pamattiesības un brīvības, īpaši privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar fiziskas personas datiem, jo tā ir informācija, pēc kuras cilvēku var identificēt.
Neļaujiet pa kara taku iet!
Skrīverietis Ilmārs Kalnietis, ārstējoties slimnīcā Rīgā, daudz domājis par pasaules kara draudiem. Viņš uzrakstījis pat dzejoli, kurā kara postu nosoda jau kopš tā laika, kad Nērons dedzinājis Romu. Viņš aicina jeņķiem neļaut iet pa kara taku.
“Atkal nāk varas virsotnēs
Vīri, kas nāvi un nelaimi nes:
Hitlera, Staļina bijis par maz —
Mēs suminām nākamo — no Teksasas.”
Priecājas par tirgoņu atmaskošanu
Kāds pensionārs no Sunākstes saka paldies reportierei Agitai Grīnvaldei par rakstu “Laupītāji šņabi izsit no pensionāriem”.
“Mēs visi Sunākstē vēlējāmies zināt, kādu sodu saņēma “Zvanītāju” māju aplaupītāji. Pateicoties publikācijai laikrakstā, to tagad zinām.
Sunākstē kā augonis veselā miesā ir daudzie “krutkas” tirgotāji. Galvenais, ka viņi visi pagasta vadībai ir zināmi, bet tā neko nedara, lai šos neliešus atmaskotu un sodītu,” raksta kungs no Sunākstes.
Liriski noskaņoti pļaviņieši
Intas kundze un Aleksandrs Eleksis no Pļaviņām pavasarīgā noskaņā atsūtījuši dažas rindas par mīlestību.
Intas kundze dzīvo viena, bērni un mazbērni izauguši, desmit gadu viņa šķīrusies, tagad var dzīvot pati sev. Pirms pāris gadiem sastapts cilvēks, kurš pateicis daudz labu vārdu, abiem izveidojusies skaista draudzība.
“Kā gan ziemas salā
Roze ziedēt var?
Tā, ko dāvināji
Tu man šovakar…”
Aleksandra kungs savā dzejolī sievieti salīdzina ar trauslu smildziņu, kurai nedrīkst teikt smagus vārdus. Tie var sadragāt trauku, kam draudzība vārdā.
