Sirmais draugs, kāpēc tu bikli smaidi — vai tiešām manu paškritiku gaidi?
Sirmais draugs, kāpēc tu bikli smaidi —
Vai tiešām manu paškritiku gaidi?
Par vēlu, draugs, sen Ahileja pēdās
Tikai smīns un Polārzvaigzne mēdās.
Lai gan reizēm, pilnmēness kad slepus
Domās kož kā pārpīpējies klepus,
Es, ēnu rīkstēm savu prātu perot,
Skapja durvis uzmanīgi veru
Un tavu sirdi noglāstu uz plaukta
Pie skeleta, vēl vārdā nenosaukta.
Sirmais draugs, tu atkal bikli smaidi
Un atskatoties savus čukstus baidi
Ar dzeloņstiepļu sāļi sūro sāpi.
Un zemapziņā diemžēl nepārkāpi
Tu cerībai ar iepuvušo stuti
Un ikdienai ar Minhauzena muti,
Kas Staburagu, mīlēto un svēto,
Pārvērta par suvenīru lētu.
…Tā ka, draugs, tu tiešām velti gaidi —
Man paliek smīns, tev tikai biklie smaidi.
