Vienmēr esmu apbrīnojusi un apskaudusi citu valstu sirmgalvjus, kad viņi grupās dodas tālos tūrisma braucienos. Pat ar kruķiem un invalīdu ratiņos, nebaidoties būt citiem par apgrūtinājumu. Viņi zina, ka būs nodrošināts atbilstošs serviss, par viņiem parūpēsies un gādās, jo tas paredzēts likumos, noteikumos, aprūpes programmās. Arī Latvijā vecie cilvēki tā gribētu, bet daudzi nevar aizbraukt pat uz Rīgu.
Šomēnes, līdz 28. janvārim, Eiropas Komisija (EK) tiešsaistē apspriedīs, kā Eiropas Savienības valstīs iedzīvotājiem veselīgi un aktīvi novecot. Šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, jo laikā līdz 2030. gadam iedzīvotāju, kas vecāki par 65 gadiem, skaits Eiropā palielināsies par 40 procentiem. Sauklis varētu būt: ‘‘Veicināt labu veselību novecojošā Eiropā!”. EK cer uz sabiedrisko organizāciju, iestāžu, privātu uzņēmumu un jebkura pilsoņa viedokli par to.
Jau šogad plāno sākt īpašu Uzņēmējdarbības un inovāciju programmu. Jautāsiet, kāds sakars vecumam ar uzņēmējdarbību? Itin ciešs. Ir iespēja attīstīt un sākt ražot jauna veida ierīces, piemēram, kritiena novēršanai vai lēkmes tuvošanās signalizēšanai, specifiskus informācijas tehnoloģiju aparātus, kas palīdzētu pārvarēt vientulību, digitalizējot ikdienu. Varu iedomāties — mūsu lauku pensionāram tas liekas kaut kas no zinātniskās fantastikas, taču laiks skrien ātri, viss attīstās. Kādreiz arī mobilie telefoni un satelīttelevīzijas “šķīvji” laukos likās kaut kas nereāls.
Plānotās programmas pamatmērķis ir līdz 2020. gadam paildzināt vidējo veselīgas dzīves ilgumu par diviem gadiem. Lai to izdarītu, liela nozmīme ir slimību agrīnai diagnostikai un savlaicīgai ārstēšanai. Bet kā lai to nodrošina, kad Latvijā slimnīcas nevis attīsta, bet slēdz, kad tikt pie ārsta lauku cilvēkam nozīmē tikpat kā pārvarēt smagu šķēršļu joslu? Par invalīdiem vispār nerunāsim. Eiropas funkcionāri plāno, ka cilvēki dzīvos ilgāk, tāpēc paredz jau līdz 2015. gadam divkāršot to veco ļaužu skaitu, kuri dzīvo neatkarīgi — var paši par sevi parūpēties. Ne jau nu Latvijā tas iespējams. Var plānot visādas jaunas iniciatīvas, bet, ja nav paša pamata — labas pensijas, sakārtotas veselības un invalīdu aprūpes, ir vienkārši absurdi par to runāt. Nezinu, kurš no Latvijas piedalīsies jaunās programmas apspriešanā, taču diezin vai mūsu vēlmes un primārās vajadzības varēs līdzināties, teiksim, Vācijas, Lielbritānijas vai Francijas labi situēto pensionāru līmenim. Veselīgi novecot — tas mums vēl ilgi būs tāls un nesasniedzams sapnis.
