Ģimenes ārstiem šobrīd problēma ir e-veselība. Man patīk kādā diskusijā dzirdētais viedoklis: e-veselību var salīdzināt ar nemīlēti ieņemtu, neviena negribētu bērnu. Taču, ko darīt — viņš ir piedzimis un jāaudzina! Tikai žēl, ka šis “bērns” visiem tik dārgi izmaksājis, un droši vien nekad neuzzināsim, kuram tika tie 11 miljoni par tā radīšanu.
To, ka šī sistēma būtu milzīgs atvieglojums, vismaz es savā darbā pagaidām neredzu. Ja mums nebūtu pašiem savas programmas, ar kuru jau sen strādājam un izdrukājam receptes, nezinu, kas notiktu, kad ļoti bieži programma “uzkaras”, ir pārtraukumi tās darbībā. Turklāt, ja man reizē jāpieņem pacienti un “jācīnās” ar e-veselību, nav iespējams ne ar cilvēku parunāt, ne viņu kārtīgi izmeklēt. Neesmu tik advancēta datora lietošanā, lai reizē ar vienu aci lūrētu ekrānā un vēl, kā mani mazbērni saka, “ar savu cīsiņa pirkstu” bakstītu datoru.
Tāpat ir dažādas problēmas ar slimības lapām, izrakstiem no slimnīcām, kurus nevaram atvērt. Darba devēji nevar atrast, zvana un jautā, kur slimības lapu meklēt. Tāpat ne visi zina, kā interneta vietnē pieprasīt slimības naudu, tātad jābrauc uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru rakstīt iesniegumu, bet mums cilvēkam jāizsniedz numurs, lai var slimības lapai piekļūt. Mums ir dubults darbs. Vecajiem cilvēkiem pastāstu: jums tur “elektriskajā vidē”, kā viņi to sauc, būs tāda un tāda zālīte, bet cilvēks grib, lai vēl uzrakstu uz papīra. Tā viņam drošāk.
Visi ārsti saka: šīs e-veselības dēļ esam nervozi. Es neesmu! Jo man ir divi ļoti labi un uzticami palīgi, un es ļauju palīgam pieņemšanas laikā sēdēt sev blakus un rakstīt e-recepti. Uzmanu, taču varu tajā laikā pacientam pastāstīt, ka veselība ir dārga, jāēd veselīgi, jāpavingro, un izrunāt, ko mēs kopā varam izdarīt, lai to uzlabotu. Gaidu brīdi, kad būs atļauts “e-veselību” uzticēt palīgiem, jo kāda atšķirība — to podziņu nospiežu es vai palīgs?
Katrā ziņā sajūsmā par šo “bērnu” neesmu. Vienīgais ieguvums — vieglāk tiem pacientiem, kuri mācās un dzīvo Rīgā vai citur. Konsultēju pa tālruni, jaunietis ieiet aptiekā un var dabūt medikamentus. Citādi es to pagaidām nemaz nesauktu par e-veselību. Gribētu, lai, piemēram, kardiogrammu, ko veicam uz vietas Skrīveros, redzētu ārsts Kardioloģijas centrā, varētu pakonsultēties. Lūk, tā būtu e-veselība!
Taču zinu, ka ar laiku viss notiks. Nu neiet tā e-veselība, bet vai tāpēc nakti negulēt? Arī neiznēsāti bērni izaug par veseliem un stipriem cilvēkiem. Varbūt arī no šī nabadziņa kaut kas izaug? Nevar noliegt, ka programma tiek uzlabota, mēneša laikā kaut kāds progress tomēr jūtams. Piemēram, nedēļas nogalē “viss gāja kā pa sviestu”, nevienas aizķeršanās.
Par ģimenes ārsti strādāju kopš 2000. gada, līdz tam 23 gadus biju pediatre. Medicīnā esmu pieredzējusi dažādus laikus un varu teikt — šie nav tie jaukākie. Pavisam nē! No vienas puses, mūsdienās cilvēku dzīvesveids, ēšanas paradumi veicina ļoti daudz slimību. Bērni sēž pie datora, nesporto, neiet ārā, vasarā nestaigā basām kājām. Saviem pacientiem gribas teikt: nu kāpēc nevar mazliet pacensties! No otras puses raugoties — nupat Aizkrauklē ģimenes ārsts Dainis Kaķis devās pensijā, un daudz cilvēku lūdz, lai piereģistrēju savā praksē. Man ir ap 2000 pacientu, darba daudz, bet žēl cilvēku, pierakstu. Gribas jautāt: kur ir tie 150 jaunie ģimenes ārsti, kuri it kā gaidot rindā ģimenes ārsta vietai? Neesmu manījusi kaut vienu, kurš jautātu: kad beidzot iesi pensijā, lai varu nākt vietā?
Varbūt mani vārdi kādam nepatiks, taču zinu: nekad nepiekritīšu, ka par receptes izrakstīšanu vai runāšanu ar pacientu pa telefonu ārstam jāprasa nauda. Jā, tas ir darbs — paņemt kartīti, parunāties, bet par to ņemt naudu — nekad! Rīga ir cita valsts, citi likumi un tikumi. Reizēm šķiet, ka pilsētas kungi vienkārši nesaprot, kā laukos cilvēki dzīvo. Ja mamma, kura viena audzina meitu, man pasaka, ka nevar atļauties sev nopirkt biezpienu, tikai meitai… Un man viņai būtu jāprasa 1,42 eiro? Tas būtu amorāli!
Iepriekšējā nedēļā mums, kādreizējā Aizkraukles rajona bijušajiem un vēl esošajiem bērnu ārstiem, kuri visus šo gadus turamies kopā, bija ļoti jauks notikums — kolēģes jubileja. Bija jauka ballīte, kur kārtīgi izdejojāmies un izsmējāmies. Ar melno humoru aprunājām e-veselību un hakeru uzbrukumu tai, kam, protams, neviens netic. Nu kurš gan uzbruks tik vārgam, neaizsargātam nabadziņam! Kad izsmejies, dzīve kļūst košāka. Reiz kādā lekcijā dzirdēju, ka labai veselībai vajadzīgas tikai trīs lietas: jādzer ūdens, kārtīgi jāsmejas un jāpasporto svaigā gaisā. To kā ārste iesaku pavisam nopietni. Tikai nevajag lietot to “ūdeni”, ko mums lej no Saeimas tribīnēm, bet tīru un dzeramu.
Smieklīgi bija, skatoties un klausoties Saeimas izveidoto tā dēvētās oligarhu lietas izmeklēšanas komisijas rosīšanos. Kam tāda komisija vispār bija vajadzīga? Vēlētajiem noteikti nē! Nevajag cilvēkus uzskatīt par muļķiem, jo viņi visu zina un saprot. Arī to, ka nekādas sankcijas šajā lietā nesekos — laiks pagājis, kriminālprocess nav ierosināts, un nevienam vairs nav ilūziju, ka būs kaut kas citādāk. Vienīgais šīs komisijas darba rezultāts būs fakts, ka tauta vēl vairāk sāks ienīst valdību.
Satiekoties ar bijušajām kolēģēm, mums mainījušies sarunu temati — tagad runājam par mazbērniem un kaķiem. Mums visām viņi ir. Skatoties uz saviem mazbērniem, esmu pārliecināta, ka skolā veselības mācība bērniem jāmāca jau pirmajā klasē. Pamatskolā un vidusskolā ir jau par vēlu stāstīt, kā nopīpē plaušas un olšūnas, dzimst slimi bērni. Tas jāstāsta, kad bērnam iegulst atmiņā, ka tas nav labi, kad viņš ir mazāks un vēl tic. Un vēl savā pārliecībā vecākus pamācīs! Mani mazbērni saka: “Mēs “koļu” nedzeram!” Braucam mašīnā, luksoforā iedegas dzeltenā gaisma, bet vīrs paspēj vēl aizbraukt. Mazdēliņš, kurš bija vēl mazs, aizrāda: “Mēs gan pie oranžās gaismas nekad nebraucam!”
Prieks par bērniem un mazbērniņiem, kuriem visiem labi iet. Man ir trīs dēli, viens mazdēls un trīs mazmeitas. Vecākā mazmeitiņa, kurai ir 11 gadu, spēlē basketbolu “Rīdzenes” komandā, nupat aizbrauca uz sacensībām Čehijā. Mans vīrs savulaik bija basketbola treneris, strādāja Rīgas 5. sporta skolā, arī pati kādreiz spēlēju basketbolu, tā ka fanojam par savējiem. Visi mūsu dēli un mazbērni sporto. Prieks, ka visi ir veseli un tepat Latvijā. Neko jau vairāk nevajag!
