Cilvēku tirdzniecību pasaulē uzskata par ienesīgu nelegālo biznesu, par kuru pelnošāka ir tikai ieroču un narkotiku tirdzniecība.
Cilvēku tirdzniecību pasaulē uzskata par ienesīgu nelegālo biznesu, par kuru pelnošāka ir tikai ieroču un narkotiku tirdzniecība. Ik gadu pasaulē pārdod vairāk nekā četrus miljonus cilvēku, nodrošinot miljardiem dolāru lielu peļņu kriminālajām struktūrām.
Par cilvēku tirdzniecības upuriem arvien biežāk kļūst arī Baltijas valstu iedzīvotāji. Arī Aizkraukles rajonā zināmi gadījumi, kad sievietes iesaista nelegālajā biznesā, aizsūtot darbam ārvalstu striptīzklubos vai pašmāju intīmklubos.
Ar vergiem pelna miljonus
Pirkt un pārdot cilvēkus savulaik bija atļauts, tas bija pat prestižs arods — vergu tirgotājs. Dzīvo preci pārdeva dažādiem mērķiem, lielākoties smagiem darbiem raktuvēs, celtniecībā, lauksaimniecībā un citur. Taču cilvēkus pārdeva arī izklaidēm — cīņām savā starpā līdz nāvei, vergus sūtīja karagājienos, pirka un pārdeva seksuālo tieksmju apmierināšanai. Vēlāk cilvēku tirdzniecību un verdzību visā pasaulē aizliedza. Diemžēl to pilnībā izskaust nav izdevies, tā zeļ nelegāli un dod pasakainu peļņu arī mūsdienās. Visvairāk pārdod sievietes darbam intīmpakalpojumu sfērā.
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas dati par cilvēktirdzniecību liecina, ka par Latvijā savervētu un uz ārzemēm labprātīgi vai piespiedu kārtā nosūtītu prostitūtu vervētāji saņem apmēram 1000 dolāru vai piecus līdz desmit procentu no savervētās personas ienākumiem, darbojoties intīmbiznesā. Latvijas prostitūtas lielākoties dodas uz Vāciju, Spāniju, Dāniju, Izraēlu un citām attīstītām valstīm. Savu daļu, gan krietni mazāku, saņem arī tad, ja savervētā persona paliek strādāt Latvijas sarkano lukturu mājās. Tur pieņem gan sievietes ar iepriekšēju pieredzi prostitūcijā, gan iesācējas. Prostitūcija arvien vairāk izplatīta arī vīriešu vidū.
Tā kā no Latvijas sevi ārzemēs pārdot mēnesī izbrauc ap simt sieviešu (Iekšlietu ministrijas dati), peļņa no šī biznesa ir milzīga.
Visā pasaulē cilvēktirdzniecība dod ap septiņiem miljardiem dolāru lielus ienākumus — tā aprēķinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija, veicot pētījumu par cilvēktirdzniecību.
Vērtīgākā eksportprece
Latvijā par galveno eksportpreci uzskata koksni. No mūsu mazās valsts kuģiem un vagoniem izved baļķus, dēļus, dažādus koka izstrādājumus. Mēs uztraucamies, ka varam palikt bez meža, ka to par “sviestmaizi” pievāks ārzemnieki, tajā pašā laikā daudz vērtīgākai “eksportprecei” uzmanību pievēršam pārāk maz. Par cilvēku tirdzniecību sabiedrība atceras tikai tad, kad policija šādus gadījumus atklāj.
Tas gan notiek reti. Latvijā 2000. gadā par personu nosūtīšanu seksuālajai izmantošanai ierosināta tikai viena krimināllieta. 2001. gadā tādas bijušas divpadsmit, 2002. gadā — trīspadsmit. Šī gada pirmajā pusē reģistrēts desmit krimināllietu par personu nosūtīšanu seksuālajai izmantošanai. Ņemot vērā lielo šajā biznesā iesaistīto kriminālo aprindu pārstāvju un vēl lielāku cietušo skaitu, ducis krimināllietu nav daudz. Taču policija vēsta, ka cilvēktirdzniecības apkarošana ir viens no grūtākajiem darbiem, jo šajā melnajā biznesā iesaistīts pasaules kriminālais sindikāts, vervētājus piesedz organizētā noziedzība, un visbiežāk izdodas noskaidrot tikai vervētāju personību. Bet viņi ir tikai sīki izpildītāji, kuru vietā tūliņ stājas citi.
Lūgt palīdzību attur bailes
Iekšlietu ministrijas speciālisti pauž, ka noteikti izdotos atklāt vairāk cilvēktirdzniecības gadījumu, ja cilvēki būtu aktīvāki sadarbībā ar likumsargājošajām institūcijām. Intīmpakalpojumu biznesa upuri ar policiju sadarbojas nelabprāt, jo baidās, ka radi, kaimiņi vai draugi uzzinās, ka ārzemēs viņas patiesībā nodarbojušās ar prostitūciju, nevis strādājušas biešu vagās.
Vēl viens no iemesliem, kas attur cietušos vērsties policijā, ir bailes no izrēķināšanās. Nereti prostitūcijai pārdotās sievietes ietekmē fiziski, draud izrēķināties ar pašām un tuviniekiem. Turklāt ārzemēs sievietēm atņem dokumentus, nopelnīto naudu, līdz ar to atgriezties mājās nav iespējams.
Piekrīt, jo vilina lielā peļņa
Cilvēktirdzniecība nav tikai aizvešana uz ārzemēm ar varu. Ļoti bieži sievietes nodarboties ar prostitūciju uz svešo valsti dodas apzināti, saprotot, kas viņas tur sagaida un kāds darbs darāms. Kādēļ viņas to dara? Vilina lielā nauda, kādu Latvijā nopelnīt nespēj.
Šī gada 7. jūlijā policija Rīgas autobusu stacijā aizturēja kādu 1963. gadā dzimušu sievieti. Lilija, kura pati savulaik ārzemēs nodarbojusies ar prostitūciju, bija šim darbam “sagatavojusi” divas jaunākas kolēģes. Jau bija sarunāta darbavieta Itālijā, kad iejaucās policija. Ierosināta krimināllieta par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalstīm seksuālai izmantošanai.
Tāda pati krimināllieta ierosināta pret 1971. gadā dzimušo Mihailu, kuru 22. jūlijā aizturēja lidostā “Rīga”. Arī viņš jau ilgāku laiku nodarbojās ar sieviešu piegādāšanu Izraēlas publiskajiem namiem. Darbu piedāvājot, vīrietis solīja apmēram 4000 dolāru lielu mēnešalgu, dzīvokli un medicīnisko aprūpi. Turklāt teica, ka darbs Izraēlā būs eskortservisā.
Atklāj noziedznieku grupu
Šogad policijai izdevies atklāt arī vairākus sieviešu masveida vervēšanas un seksuālajai izmantošanai ārzemēs nosūtīšanas gadījumus.
Daugavpilī 7. jūlijā aizturēta 1978. gadā dzimusī Sņežana, ar kuras starpniecību Vācijas intīmklubi kļuvuši vismaz par divdesmit piecām Latvijas sievietēm “bagātāki”. Par to, vai visas zinājušas, kurp dodas un kāds darbs gaidāms, šobrīd grūti spriest, jo vēl rit izmeklēšana.
Pagaidām vērienīgāko cilvēku tirdzniecības organizēšanas gadījumu Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldei izdevies atklāt jūlijā Rīgā, aizturot vairākus cilvēkus — 1970. gadā dzimušo Juriju, divus gadus jaunāko Igoru, 1975. gadā dzimušo Valentīnu, kurš savulaik dienējis franču leģionā, un tikpat veco Gaļinu, kura dzīvoja Vācijā.
Katram savi pienākumi
Šī grupa darbojās organizēti, katram tajā bija savi pienākumi. “Dzīvo preci” — pēc iespējas jaunākas sievietes un arī vīriešus — no Latvijas gādāja par laupīšanu, zādzībām un izspiešanu agrāk tiesātais Jurijs. Igors lielākoties dzīvoja Vācijā, kur kopā ar Gaļinu sagaidīja un instruēja jauniešus, bet Jurijs nodrošināja viņu tālāko piegādi Francijas priekamājām.
Latvijā, vervējot jauniešus darbam ārzemēs, viņiem solīja pasakainu atalgojumu — pat līdz 30000 eiro mēnesī. Turklāt darbu piedāvāja prestižos striptīzbāros vai klubos. Taču solītais no realitātes atšķīrās — tiklīdz jaunieši ieradās Vācijā, viņus aizsūtīja uz vienkāršu bordeli, kur pret cilvēkiem izturējās kā pret preci.
Izplešas uz laukiem
Vervētāji galvenokārt darbojas Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Ventspilī, tomēr arvien biežāk konstatēti gadījumi, kad sievietes prostitūcijai meklē laukos. Arī Aizkraukles rajonā.
Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieks Aigars Zīmelis stāsta, ka neviena krimināllieta par cilvēku tirdzniecību vai nosūtīšanu uz ārzemēm seksuālo pakalpojumu sniegšanai nav ierosināta, tomēr šādi gadījumi policijai ir zināmi. Tiesa, cietušie par tiem runā nelabprāt, bet iesnieguma rakstīšanu policijai labāk pat nepieminēt.
— Mums ir neoficiāla informācija par cilvēkiem, kuri bijuši ārzemēs strādāt intīmpakalpojumu sfērā, taču viņi par to nevēlas runāt, — stāsta Aigars Zīmelis. — Viņi arī atsakās no policijas palīdzības, pat noliedz, ka šādi gadījumi bijuši. Līdz ar to policija nevar veikt izmeklēšanu, ja pats cietušais apgalvo, ka nekas nav noticis.
Kādēļ cietušie tā dara? Baiļu un kauna dēļ. Baidās, ka par notikušo uzzinās apkārtējie, uztraucas par savu un tuvinieku drošību.
Turklāt vervēšana nav notikusi Aizkraukles rajonā, bet gan Rīgā, uz kurieni rajona cilvēki devušies meklēt iespēju iekārtoties darbā ārzemēs.
— Aizkraukles rajonā nav nevienas firmas, kurai būtu tiesības nodarboties ar iekārtošanu darbā ārzemēs. Tādēļ jebkurā gadījumā šie noziegumi vairāk saistīti ar Rīgu un citām lielajām pilsētām, — teic Aigars Zīmelis.
Bizness ar nepilngadīgajiem
Pērn gan bijis konkrēts gadījums, kad kāda Aizkraukles rajona iedzīvotāja, kura policijas redzeslokā jau agrāk bija nonākusi par krāpšanu, mēģinājusi vervēt jaunas meitenes darbam bordeļos. To sieviete darījusi ar draugu, paziņu palīdzību, iztaujājot, vai nav zināmas jaunietes, kuras vēlētos strādāt ārzemēs. Iesaistījusi arī savus bērnus — kad pie viņiem atnākuši draugi, draudzenes, “gādīgā” māmiņa visiem piedāvājusi iespēju labi nopelnīt. Kundze daudz nešķirojusi, cik potenciālajām prostitūtām gadu, nekautrējoties viņa mēģinājusi “apstrādāt” pat trīspadsmit, četrpadsmitgadīgas meitenes.
Diemžēl Aizkraukles policijai savākt pierādījumus un ierosināt krimināllietu neizdevās, jo neviens cietušais policijā nav vērsies. Turklāt vervētāja pārcēlusies uz dzīvi citā rajonā, nu par viņas darbību interesējas šī rajona likumsargi.
— Mums nav zināms, vai viņai vervēšana izdevās, tomēr mēģinājumi bija, — atklāj Aigars Zīmelis.
Bez naudas un darba
Patlaban Aizkraukles rajona policijā ierosināta viena krimināllieta par krāpšanu, piedāvājot darbu ārzemēs. Šķiet, ka ar intīmpakalpojumiem šajā gadījumā saistības nav, tomēr policija rūpīgi izvērtē katru ar krāpšanu saistīto faktu.
— Grupiņai jauniešu bija piedāvājums strādāt ārzemēs. Darbs parasts, ar intīmbiznesu nesaistīts, — turpina Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieks. — Pirms izbraukšanas viņiem prasīja samaksāt naudu, ieskaitot to bankas kontā. Jaunieši to izdarīja, aizsūtīja arī prasītās pases kopijas, bet darbu tā arī nesagaidīja. Nu meklējam, kurš šo krāpšanu organizēja un naudu saņēma.
Šajā gadījumā var teikt — jauniešiem pat paveicās, ka viņi nekur neaizbrauca, jo nekad nevar zināt, kas darba tīkotājus sagaidītu svešajā zemē.
Risks no drošas firmas
Tā uz šķietami drošu un garantētu darbu Anglijā pagājušajā vasarā devās divas Aizkraukles rajona jaunietes Lita un Laine (vārdi mainīti). Būdamas studentes, viņas gribēja vasarā mazliet nopelnīt, nolemjot izvēlēties labāk apmaksātu darbu ārzemēs. Nolēma strādāt lauksaimniecībā.
— Nodarbinātības valsts dienestā saņēmām licencēto firmu, kurām atļauts iekārtot darbā ārzemēs, sarakstu, — stāsta Lita. — Domājām, ka ar šādām firmām sadarboties visdrošāk. Diemžēl maldījāmies.
Jaunietes apstaigājušas vairākas licencētās firmas, bet nevienā piemērotu darbu nevarēja piedāvāt. Kādā firmā gan apsolīja tādu sagādāt, pat naudu palūdza iemaksāt, ko jaunietes izdarījušas.
— Nekas neiznāca, un naudu mums atdeva atpakaļ. Jau bijām zaudējušas cerības, kad firmā “Logos” mums tomēr paziņoja, ka varot sarūpēt darbu ārzemēs. Tā kā šī bija licencēta firma, uzticējāmies pilnībā, par iespējamo risku nedomājot.
Jāpaliek bez automašīnas
Anglijā firma piedāvāja strādāt siltumnīcās. Solīja arī labu samaksu, darba atļauju un vietu, kur dzīvot. Ar jaunietēm noslēdza līgumu un prasīja, lai samaksā par aviobiļeti un darba sameklēšanu.
— Samaksāju piecsimt latu, nauda bija iekrāta automašīnas iegādei, — tā Lita. — Pretī pat kvīti saņēmu un nebeidzamus solījumus mūsu vietā nokārtot visas formalitātes. Mums arī stāstīja, ka Anglijā sagaidīs cilvēks, kurš aizvedīs uz darbavietu un iedos darba atļaujas. Cerību spārnotas, devāmies uz Angliju.
Ceļojums līdz Londonai noritējis bez problēmām, arī muitā neviens daudz netincinājis, uz kurieni divas latviešu meitenes dodas. Piedzīvojumi sākušies brīdī, kad ieradies sagaidītājs.
Vilcienā cauri Anglijai
Šobrīd Lita notikušo atceras ar smaidu, bet tālajā Anglijā smiekli nenāca. Pārņēma bailes un satraukums.
— Londonā pārlaidām nakti un otrā rītā zvanījām sagaidītājam — latviešu puisim Andrim. Labi, ka no mājām paņēmām mobilos tālruņus, vismaz bija no kā zvanīt, — tā jauniete. — Andris lika braukt uz citu pilsētu, vairākus simtus kilometru tālu no Londonas. Tur viņš mūs gaidīšot. Sēdāmies vilcienā un braucām.
Ceļošana grūtības nesagādāja, jo jaunietes labi pārvalda angļu valodu. Vienīgi vajadzējis uzmanīties no vietējiem krāpniekiem, kuri, iebraucējas pamanījuši, mēģināja pārdot viltotas braukšanas biļetes.
Iepazīšanās bordeļa gaisotnē
Galamērķī no Andra nebija ne vēsts. Viņa vietā atbraucējas sagaidīja divi krievu tautības puiši, kuri aizveda jaunietes uz viņu apmešanās vietu. Pieveda pie lielas mājas, iedeva atslēgas, nosauca durvju kodus un teica, lai dzīvo un gaida Andri.
— Atverot mājas durvis, šausmās sastingām — cigarešu dūmi, alkohola dvinga, tāda sajūta, ka nokļuvām priekamājā, — atceras Lita. — Kāpām otrajā stāvā, kur mums ierādīja istabu. Tur skats vēl briesmīgāks: gultu nav, tikai matrači. Arī nekādu palagu vai segu, pat trauku istabā nebija. Toties bija liela, resna krieviete. Nu akurāt tāda, kā filmās par bordeļiem rāda. Es biju šokā, draudzene histērijā raudāja, bet krieviete mierīgi teica: “Nu ko, meitenes, iepazīsimies!”.
Baismīgajā mājā jaunietes nodzīvojušas divas dienas. Uztraukumā jau sazvanīti mājinieki, firma Rīgā, kura darbu organizējusi. Arī Andrim zvanījušas neskaitāmas reizes, viņš tikai solījis, ka viss būs kārtībā, lai gaidot. Par laimi, Andri gaidot, jaunietēm pāri nedarīja, viņas varēja apskatīt apkārtni, doties uz veikaliem.
Andris pieprasa pases
Andris pie jaunietēm ieradies visai dusmīgs. Viņa pirmie vārdi, caur zobiem nicinoši novelkot: “Vai sagaidījāt?”. Iespaidu par sevi radījis visai aizdomīgu — plecīgs, zelta ķēdēm apkāries vīrietis, kura runasveids neko labu neliecināja.
— Viņš uzreiz pieprasīja mūsu pases. Tās esot vajadzīgas darba atļauju saņemšanai, kā arī garantijai, ka mēs atdosim naudu, ko viņš mūsu dēļ esot tērējis par šīm atļaujām, — atceras Lita. — Protams, pases Andrim nedevām, tad viņš aizcirta durvis un aizgāja.
Atkal divas dienas aizritējušas neziņā un uztraukumos, līdz jaunietes vestas uz Bostonu. Astoņas stundas divi krievu valodā runājoši vīrieši Litu un Laini veduši savā automašīnā, stāstot, ka Bostonā gaidīs Andris un tur būs solītais darbs.
Palīdz moldāviete
Taču Bostonā nebija ne Andra, ne darba siltumnīcās. Turklāt jaunietes gandrīz vai pēdējo naudu bijušas spiestas samaksāt par braucienu. Izmitinātas nelielā mājiņā, kurā jau dzīvojuši daži viesstrādnieki.
— Salīdzinot ar iepriekšējo mītni, šis bija pasaku namiņš. Mājā mēbeles, gultasveļa, platekrāna televizors, video un citas ērtības. Bostonā bezdarbībā nodzīvojām pāris nedēļu, šajā laikā Andri un darbu tā arī nesagaidot. Mājiņā mita kāda moldāviete, viņa nolēma mums palīdzēt.
Svešā sieviete sagādāja darbu lauksaimniecībā, un jaunietēm radās iespēja nopelnīt kaut nedaudz naudas, jo visa līdzpaņemtā jau bija iztērēta.
Aiztur imigrācijas policija
Strādāšana gan nebija ilga — pēc divām nedēļām moldāvietes vadīto mikroautobusu ar nelegālajiem strādniekiem aizturēja imigrācijas policija. Pēc paskaidrojumu saņemšanas abas latvietes ievietotas slēgtā tipa viesnīcā.
— Tajā nodzīvojām četras dienas, līdz mūs atsūtīja atpakaļ uz Latviju, — atminas Lita. — Par darba noteikumu pārkāpumu mums aizliedza mēnesi atgriezties Anglijā, citu sodu nesaņēmām.
Policijai jaunietes izstāstījušas par tautieti Andri. Anglijas likumsargi, izrādījās, viņu labi zināja un jau pētīja, cik likumīga ir Andra darbošanās.
Jāpateicas liktenim
Latvijā jaunietes atgriezās bez naudas un vīlušās vilinošajos darba piedāvājumos ārzemēs. Toties sveikas un veselas. Viņām paveicās.
— Es nezinu, kā būtu bijis, ja mēs atdotu Andrim pases. Grūti pateikt, ko viņš ar mums izdarītu. Iespējams, tiešām gribēja sagādāt darba atļaujas, bet kas to lai zina. Mēs varam pateikties liktenim, ka viss beidzās labi, ja neskaita pārdzīvojumus un piecsimt latu zaudējumu, ko mēs no firmas neatguvām, — secina Lita.
Šis bija pirmais Litas un Laines mēģinājums atrast darbu ārzemēs. Lita domā, ka pēdējais. Vismaz pagaidām, kamēr darba meklēšana notiek tik šaubīgi.
Līdz priekamājai viens solis
Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas priekšnieks Aigars Zīmelis šo gadījumu vērtē kā vienu no izplatītākajiem scenārijiem meiteņu vervēšanai darbam intīmservisā. Līdz bordelim bija atlicis pavisam maz.
— Ja viņas būtu atdevušas pases un kaut ar mazāko rīcību ļāvušas noprast, ka neiebilstu pret darbu intīmpakalpojumu sfērā, Andris būtu jaunietēm piedāvājis pavisam citu darbu, ne jau siltumnīcās, — spriež kriminālpolicijas priekšnieks. — Kad jaunietes izrādījās pietiekami gudras un nepiekāpīgas, viņas aizsūtīja uz citu pilsētu. Iespējams, imigrācijas policijai par jaunietēm paziņoja speciāli, lai tiktu vaļā no nevēlamām lieciniecēm.
Kriminālpolicijas priekšnieks arī piebilst, ka, lai gan par cilvēktirdzniecību runā un brīdina arvien vairāk, joprojām ir sievietes, kuras “iekrīt”, paļaujoties vilinošiem darba piedāvājumiem, un svešiniekiem ārzemēs atdod gan personu apliecinošus dokumentus, gan naudu. Vairums tā nonāk priekamājās vai stiptīzbāros. Iespējams, arī meitenes no Aizkraukles rajona.
***
Lai cīnītos pret cilvēktirdzniecību un novērstu ar to saistītās problēmas, Iekšlietu ministrijā izstrādāta valsts programma 2004. — 2008. gadam cilvēku tirdzniecības novēršanai. Tajā paredzēta virkne pasākumu šī nozieguma novēršanai: likumu un to grozījumu izstrāde, informatīvi analītisks darbs, cilvēku informēšana un izglītošana, atbalsta pasākumi (rehabilitācija) cilvēktirdzniecības upuriem un citi.
Arvien lielāku uzmanību policija pievērsīs arī dažādiem darbu piedāvājošiem sludinājumiem un reklāmām, īpaši aicinošiem strādāt ārzemēs. Kas zina, vai aiz šķietami nekaitīga piedāvājuma neslēpjas vervēšanas mēģinājumi seksuālai izmantošanai.
***
Izmantoti Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas materiāli
