Iesaka Ināra Borovska, Seces pagasta bibliotēkas vadītāja
Nupat noskatījos izrādi “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī. Nopietna un laba izrāde! Pasaka par laulības dzīvi — tā to ironiski pieteicis režisors Regnārs Vaivars. Nekāda pasaka tā gan nav — pēc leģendārā zviedru kinorežisora un scenārista Ingmara Bergmana filmas veidotais stāsts nesaudzīgi preparē laulāto attiecību sabrukumu, melus un izlikšanos.
Kaut kad biju lasījusi grāmatu ar tādu pašu nosaukumu, izrāde sniedz citu skatījumu un baudījumu.
Šai kamerizrādei, kurā lielākoties uz skatuves ir divi galveno lomu atveidotāji, režisors izvēlējies Lielo zāli. Taču rekvizīti, aktierspēle un pati izrāde veidota un izplānota tā, lai ik mirkli būtu sajūta, ka plašā skatuve ir piepildīta. Man kā cilvēkam, kurš darbojas amatierteātrī, tas šķita interesanti arī no šī aspekta.
Izrāde ir par šķiršanos, kura tāpat līdz galam nenotiek. Vīrs un sieva — Jūhans un Marianna, kuriem šķietami viss bija. Viņš — zinātņu doktors, viņa — advokāte. Inteliģenti, veiksmīgi, ir māja, ir mašīnas, un ir arī bērns. Taču Jūhanam vajag vēl vairāk — viņš aiziet pie jaunākas sievietes. Sākas ilgstošs šķiršanās process, kuru patiesībā nevēlas ne viens, ne otrs, tikai kaunas to atzīt. Kas no tā sanāk? Ir vērts redzēt!
Jūhana lomā izrādē spēlē Juris Žagars, Mariannu atveido Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Pārējās lomās — Ģirts Ķesteris, Kristīne Nevarauska, Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa, Mirdza Martinsone un citi.
Bieži izvēlos apmeklēt izrādes tajās spēlējošo aktieru dēļ. Arī šī man ne mirkli nelika vilties. Lieliska spēle, dzīvas emocijas! Ne velti Juris Žagars un Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir aktieri, kuri man ļoti simpatizē.
Iesaka Elita Brovacka, “Staburaga” reportiere
Atzīšos, ka bērnībā īsti nesapratu multfilmu par ezīti miglā, un šī iemesla dēļ sākumā skeptiski uzlūkoju mana pirmklasnieka no bibliotēkas atnesto krievu autora Sergeja Kozlova grāmatu “Ezītis miglā un citas pasakas”. Līdz brīdim, kad kopā ar bērniem sākām to lasīt… Tā mani patiesi pārsteidza, un šo grāmatu iesaku kopā izlasīt visiem, kuriem aug bērni. No trīs līdz apmēram desmit gadu vecumam.
Grāmatā ir ap 100 skaistu, mīļu un bezgala sirsnīgu stāstu par Ezīti un Lācēnu. Asprātīgi un tik jauki! Bērni uzmanīgi ieklausās, brīžiem sirsnīgi smejas. Arī pati, lasot bērniem, ik vakaru aizrāvos tik ļoti, ka turpināju lasīt, kad viņi aizmiga. Pasakās nav nekā no bērnības multenes mistikas, bet ir par to, kā Ezītis un Lācēns debesis mainīja, kā rudeni ķēra, kā izglāba vilku un sastapa sniega puķi, kā iemīlēja margrietiņu…
Vēlāk izlasīju atziņu: “Sergeja Kozlova pasakas valdzina savā vienkāršībā un pārsteidz domu plašumā. Katra pasaka ļaus kopā padomāt, paklusēt un izjust.” Pilnībā tam piekrītu! Mums visiem kopā tas bija ne vien izzinošs, bet mīļš un skaists ik vakara mirklis. Vismaz mums stāstu pietika veselai nedēļai.
““Nekad netiku domājis, ka ir tik jauki tā joņot mijkrēslī,” teica Ezītis. “Tik kluss, un es gluži vai lidoju… Tu vari netusnīt?” “Varu,” teica Lācēns. Un skrēja neelpodams.” ◆
