Iesaka Ināra Sudare, laikraksta “Staburags” lapu redaktore
Latvijas Okupācijas muzejs, kurš jau vairākus gadus ir bijušās ASV vēstniecības telpās, nemainīgi par savu misiju uzskata atgādināt un atcerēties pagātni, jo, kamēr dzīva atmiņa, dzīva arī tauta. Tāda ir arī nule atklātā Jēkabpils Vēstures muzeja un Latvijas Politiski represēto biedrības Jēkabpils nodaļas veidotā ceļojošā Mētras Štelmaheres fotoportretu izstāde “Mēs atgriezāmies”.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā pār Latviju vēlās masveida deportāciju viļņi — padomju vara arestēja un uz Sibīriju izveda 57 568 Latvijas iedzīvotājus, tajā skaitā 14 728 bērnus un pusaudžus. Izstāde “Mēs atgriezāmies” ir veltījums tiem, kas pārdzīvoja ciešanas Sibīrijā un atgriezās Latvijā. Visi portretos redzamie cilvēki izsūtīšanas laikā bija vēl bērni, daži dzimuši vecāku izsūtījuma laikā. Katram no viņiem ir savs izsūtījuma stāsts, tāpat kā priekšmetiem, kas atgādina par dzīvi izsūtījumā un ir skaudro dienu aculiecinieki.
2017. gada martā un aprīlī 20 Mētras Štelmaheres fotogrāfijās iemūžinātie cilvēki bija no Jēkabpils, Kokneses, Līvāniem, Ilūkstes, Madonas, Gulbenes, Preiļiem, Rēzeknes un Ludzas, kuriem pēc 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta padomju varas veiktajām deportācijām uz Sibīriju izdevās atgriezties Latvijā.
Lai gan izstāde liek atcerēties grūtus laikus tautas vēsturē, taču portreti izstaro gaišumu un nebūt neaicina uz drūmām pārdomām, tie ir dzīvi apliecinoši, spēkus raisoši, bez vārdiem runājoši un apstiprinoši, ka Latvijas gara spēks ir nesalaužams.
Vienā no fotogrāfijām redzama simpātiska sieviete, viņai ir rokas pulkstenītis un blakus kastīte ar dzintara krellēm. Paraksts vēstī: “Maruta Līcīte, dz. Priedīte. Dzimusi 1944. gadā Kokneses pagastā. Izsūtīta uz Sibīriju 1949. gada 25. martā kopā ar mammu un vecvecākiem. Tēvs 1944. gada rudenī bija devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Ģimeni nometināja Tomskas apgabala Teguļdetas rajonā. Izsūtījuma brīdī Marutas mamma kopā ar citām mantām paspēja paņemt līdzi arī dzintara krelles un rokas pulkstenīti. Šīs mantas tika atvestas atpakaļ uz Latviju. Latvijā atgriezās 1957. gada 24. jūlijā. Tajā dienā stipri lijis.” Un tā katram portretam — savs stāsts. Vienā no fotoportretiem aplūkojama Aina Brodežonoka, kurai mamma paņēmusi līdzi, pēc viņas domām, svarīgākās lietas — pasi, ķemmi un pulksteni. Kabatas pulkstenis bija dāvana Ainas tēvam iesvētību dienā. Pulksteņa ķēdīti Sibīrijā iemainīja pret pienu, savukārt vēlāk to kā kaklarotu nēsāja kolhoza priekšsēdētāja sieva. Savukārt Maija Blūma redzama ar bērnu dienu spilventiņu, kas savulaik Sibīrijā likts ratiņos.
Fotogrāfiju autore Mētra Štelmahere dzīvo un strādā Jēkabpilī. Šobrīd aktīvi darbojas gan glezniecībā, gan fotogrāfijā, strādā Jēkabpils Mākslas skolā un ir fotogrāfe Štelmahera studijā. Mētras fotogrāfijās dominē divi mākslinieciskie žanri — portrets un klusā daba. Izstāde bija lieliska iespēja apvienot šos abus žanrus vienā.
Izstāde Okupācijas muzejā apskatāma līdz septembra beigām. Neretiešiem gan to aplūkot bija iespējams krietni agrāk — šā gada janvārī tā tika atklāta Neretas novadpētniecības muzejā. ◆
