Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
Jau pagājuši vairāk nekā 140 gadu kopš pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā 1873. gadā. Šī tradīcija gan aizsākās jau agrāk, un tā ir viena no vēstures bagātībām, kas veidojusi latviešu tautu. Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, tapusi režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma “Dziesmuvara”. Tās pirmizrāde bija vasaras sākumā Rīgā, un tagad filma pamazām apceļo Latviju. To noskatīties bija iespēja arī Pļaviņu novada kultūras centrā, tiekoties ar filmas scenārija autoru Daini Īvānu.
Darbs pie filmas sākts 2016. gadā ar Latvijas Nacionālā kultūras centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Kā uzsver Askolds Saulītis — līdz ar pirmo vidzemnieku dziedāšanas dienu Dikļos 1864. gadā un 1873. gada Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā Dziesmu svētki kļuvuši par neatņemamu latviskās identitātes sastāvdaļu. Dziesmuvara tautai devusi spēku izcīnīt neatkarīgu valsti, izturēt karos, pretoties pārtautošanai. Svētki bijuši pakļauti dažādai varai un ideoloģijai, bet tomēr saglabājušies un sakuplojuši līdz pat mūsdienām.
Askolds Saulītis bija iecerējis veidot filmu kā stāstu, ko izveidot aicināja Daini Īvānu, kurš ar režisoru sadarbojies arī citās filmās. Tā ideju Dainis guva, izlasot trimdā dzīvojošā latvieša Jāņa Osvalda Muižnieka grāmatu par latviešu karavīriem.
— Tajā mani ieintriģēja viena lappuse, kurā autors raksta par to, ka 1944. gada oktobra naktī aizlidojis atvadīties no Staburaga. Viņa atmiņās klints starojusi kā Gaismas pils un no abiem Daugavas krastiem kā skanējušas senču dziesmas. Izlasot to, sapratu, ka tas jau ir kā stāsts, kas ir pamatā arī filmā — latviešu kara lidotāja, rakstnieka un korista redzējumā par mums pašiem, tautas spēku, saliedēšanu un brīvības gara uzturēšanu jebkuros apstākļos, arī trimdā. Ne velti mūs dēvē par dziedātāju tautu, — teica Dainis Īvāns.
Filmas scenārija veidošanā svarīga bijusi epizode par pļaviņieti Arnoldu Štrālu, kurš arī lidaparātā veica lidojumu pāri Staburagam un savai dzimtajai Bebrulejai, zinot, ka šīs vietas tuvākajā laikā paredzēts iznīcināt. Trešais nozīmīgais avots Dainim bija Vašingtonas Universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētā profesora un Baltijas studiju programmas vadītāja Gunta Šmidhena grāmata “Dziesmu vara”, kas sākotnēji izdota angliski un tulkota arī latviski. Tajā izgaismoti notikumi 20. gadsimta 80.—90. gados, kad Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji konfrontēja militāru lielvaru un izcīnīja neatkarību Baltijas dziesmotajā revolūcijā.
Izmantoti arī citi materiāli, un filmā redzamas daudzas vēsturiskas fotogrāfijas, videomateriāli un cilvēku liecības.
Varam būt lepni, ka īpašs stāsts tajā veltīts arī Vietalvas korim Jura Kalniņa vadībā, kurš piedalījās vēsturiskajos pirmajos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos Rīgā tālajā 1873. gadā. Dalībnieku vidū bija arī Aizkraukles un Kokneses kori. Vietalvieši uzstājās pirmie, un viņu izpildītā latviešu tautasdziesma “Rīga dimd” tā sajūsmināja klausītājus, ka koristiem to vajadzēja atkārtot vēl divas reizes un nepaguva nodziedāt otru dziesmu. Tas vietalviešiem liedza uzvaru dziesmu karos, bet no žūrijas atvēlētās trešās vietas viņi atteicās.
— Tomēr vietalvieši jau kā jauktais koris triumfēja otrajos Dziesmu svētkos 1880. gadā, saņemot balvā sudraba liru kā karoga uzmavu. Piešķirot pirmo godalgu, nebija nekādu šaubu, par ko rakstīja arī tā laika laikrakstos. Dziedāšanas tradīcija Vietalvā zuda kara laikā, vēlāk gan atjaunojās un šobrīd turpinās sieviešu vokālā ansambļa darbībā, — stāstīja vēsturnieks Andris Rūtiņš no Vietalvas.
Viņš atzina, ka Dziesmu svētki ir viens no mūsu fenomeniem, kas latviešus vienoja un pulcēja kopā publiski ārpus savām viensētām, ļāva apzināties kā daļu no tautas, liekot pamatus savas valsts veidošanai.
Filmas garums ir 58 minūtes, un tās veidotājiem ir bijusi pietiekami liela drosme tik nelielā formātā ietvert visu Dziesmu svētku vēsturi. Tomēr tas ir izdevies, atklājot to veidošanās un pastāvēšanas fenomenu, kas pulcē ne tikai dziedātājus, tagad arī dejotājus un citus māksliniekus, bet arī klausītājus. No filmas skatītājiem varēja dzirdēt atsauksmes, ka būtu gribējies vēl un vairāk arī par tiem Dziesmu svētkiem, kuros paši bijuši klāt, jo šo notikumu mēs katrs galvenokārt uztveram personīgi.
Nav iespējams ne stundā, ne divās izstāstīt un parādīt visu Dziesmu svētku vēsturi, bet filmā atklāts būtiskākais, arī par mūsu tautas tradīcijām, likteņupi Daugavu un vietām tās tuvumā, tostarp Koknesi un Aizkraukli. Tāpēc filmu būs interesanti redzēt daudziem, jo tajā varēs ieraudzīt ko pazīstamu.
Askolds Saulītis jau aizrautīgi strādā pie citas filmas par Latvijas vēsturi, bet viņa “Dziesmuvara” dodas turp, kur aicina un ir interese. ◆
