IesakaDzintra Cepure, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja “Kalna Ziedi” direktore
Teātris man patīk, un katrā, arī sliktā, izrādē var atrast ko interesantu, kādēļ tomēr skatīties ir vērts. Nupat noskatījos izrādi “Bannija Manro nāve” Dailes teātrī. Tā ir veidota pēc austrāliešu izcelsmes mūziķa, dziedātāja, dziesmu autora, komponista, scenārista un romānu autora Nika Keivsa tāda paša nosaukuma romāna.
Izrāde uz Dailes skatuves iestudēta Džilindžeram raksturīgi — ar lamāšanos, intīmām ainām, bet mūsdienās skatītāju ar ko tādu nepārsteigt. Izrāde, kuru var saukt par viena aktiera darbu, jo Artūrs Skrastiņš patiesībā “izvelk” abus cēlienus. Netrūka arī skatītāju, kas pēc pirmā cēliena zālē neatgriezās. Pārdomas raisošs darbs, galvenokārt par dzīves jēgu, par tās izniekošanu vai piepildīšanu. Manro savas dzīves beigās cenšas savai eksistencei atrast jēgu. Izdodas tas vai nē, lai vērtē skatītājs. Bez Artūra Skras-tiņa aktierspēles otrs iemesls, kādēļ doties uz Daili un trīs stundas pavadīt, dzīvojot līdzi trakā Bannija dzīves dēkām, ir mūzika. Tūlīt pēc izrādes, atbildot uz jautājumu, kas patika visvairāk, pirmais, kas nāk prātā, ir lieliskā mūzika, kas perfekti sasaucas ar to, kas notiek uz skatuves. Mūziķi, kas piedalās izrādē, ir grupa “Ryga”. Dziesmu autors un vokālists — Mārcis Judzis. “Bannija Manro nāve” pirmo reizi tika izrādīta šī gada 31. martā. ◆
