Gluži vai vēja spārniem aizritējis gads. Tas bijis emocijām bagāts — gan tādām, kas silda dvēseli, gan tādām, kas likušas pārdomāt attiecības ar cilvēkiem.
Vairumam no mums dziļas pārdomas raisīja traģiskie notikumi Rīgā, kas acumirklī mainīja daudzu cilvēku dzīves. Arī man gandrīz pašā gada nogalē tepat Aizkraukles pusē uz ceļa nācās piedzīvot mirkli, kas varēja kļūt liktenīgs. Tikai tādos brīžos saproti, cik daudz vari zaudēt vai iegūt dažās sekundes daļās un ka jāpriecājas par katru brīdi, kas mums dots.
Pirms dažām dienām kāds cilvēks pateica vārdus, kas šķita kā loģisks noslēgums aizejošajam gadam: “Ir četru veidu cilvēki: vieni, kas nemaz neiet uz mežu, jo tas esot plēsīgu zvēru pilns; otriem mežs interesē, taču viņi uzdrošinās vien pastaigāties pa ceļu meža tuvumā; trešie iet mežā tik tālu, kamēr redzams ceļš, jo baidās, tāpat kā pirmie un otrie, no nezināmā; ceturtie droši dodas mežā un vēlas izzināt un izprast nezināmo, un mežs viņiem atveras — izrādās, tas ir pilns dzīvības, un tajā ir daudz interesanta un vērtīga.”
Runātājs noteikti domāja ne tikai mežu vien, bet dzīvi kopumā. Šis gads mani pārliecinājis, ka bailes no nezināmā var likt zaudēt daudz. Bet, mēģinot izzināt un pieņemt pārmaiņas, ir iespēja iegūt. Pajautājiet sev — vai nebaidāties atvērt ārdurvis, kad atnācis nezināms ciemiņš? Es nebaidos.
