Man mājās ir grāmatu kaudze, kura saucas “izlasīšu, kad būs laiks, kad būšu atvaļinājumā, kad aiziešu pensijā utt.”. Šķiet, vajadzēs dzīvot krietni pāri 100 gadiem. Vienai grāmatai laimējās, jo tika no kaudzītes izcelta pirms pāris mēnešiem. Tā ir Mariannes Fastvoldas grāmata “Izmirstoša kā dronti.” Grāmatas anotācija vēstīja, ka “tā ir par norvēģu sievieti, kura nomaldās savā dzīvē un lielā iepirkumu centrā, kur viņa pavada nedēļas un pārdzīvo būtiskas izmaiņas sevī. Šī grāmata dod lasītājiem unikālu pozitīvu lādiņu, kurā apvienojas izmisums un humors.”
Grāmata patiešām ir ļoti suģestējoša un aizraujoša, un, šķiet, īpaši varētu patikt sievietēm. Lai gan tās izdošanas gads ir 2003., tā nebūt nav zaudējusi mūsdienīgumu.
Es to izlasīju tieši pirms ārkārtas situācijas ieviešanas, un man liekas, ka viena no sižeta līnijām sasaucas ar situāciju, kas pasauli pārņēma gada sākumā, precīzāk, tā ir izolācijas tēma caur vienas sievietes dzīves prizmu. Šī izolācija nav cietums, bet gan lielveikals.
Grāmata pirmām kārtām aizrauj ar izcilu sievietes portretu. O, nē, viņa nav nekāda veiksmīga biznesmene, bet gan vāveres ritenī skrejoša, ne pārāk skaista, ne pārāk slaida, ne pārāk veiksmīga 41 gadu veca sieviete, kura ieslīgusi ikdienas rūpēs par bijušo vīru, viņa tēvu un bērniem, cep maizi un piegādā to veikaliem, kas gan lielu peļņu nenes, par ko liecina rēķinu un kredītvēstuļu kaudzīte. Pilnīgi pretēja ir viņas māsa — enerģiska un padomus dodoša putnu pētniece. Tu esi dronte! — (Maskarena salu balodis jeb dronts ir putns, kas zaudējis lidotspēju un kam raksturīga uzticēšanās tieksme — īpašības, kas diemžēl bija par iemeslu putna sugas izmiršanai 17. gadsimtā) — tas ir māsas apzīmējums Elīzai.
Tāda, dzīves nastas saliekta, grāmatas galvenā varone Elīza dodas uz Ostskūgenas lielveikalu, kas ir liela iepirkšanās pilsētiņa ar tūkstošiem bezmaksas autostāvvietu. Tajā, kā izrādās, nevienam nezinot, var apmesties uz dzīvi, ko Elīza arī izdara. Tur ir skaistas mēbeles, var ēst un dzert, cik vien tīk, dārgs apģērbs, kuru var pielaikot un pat nēsāt. Par visu ir jānorēķinās, tikai ejot ārā no iepirkšanās centra, — pie galvenās kases. Kādu laiku jau tā var dzīvot, bet ir tikai viens nosacījums — neiziet ārā. It kā ir un it kā nav dzīve. Lai cik arī tas jocīgi šķistu, mēneša laikā pašizolācijā viņas dzīve iegūst krāsas — viņa dodas uz treniņiem, viņai ir interesanti sarunu biedri, viņa piedzīvo kaisli un to, kam agrāk nebija ne laika, ne motivācijas, bet… kādreiz šai ilūzijai un izolācijai jābeidzas. Elīza atkal pārsteidz.
Atsauksmes
“Lielisks antidepresants un pierādījums tam, ka arī tie, kas ir dzimuši bez spārniem, dažbrīd uzlido augstāk par visiem.”
Dace Rukšāne
“Lielisks sievietes portrets.”
Preben Meulengracht
Sørensen, ‘‘Jyllands-Posten”
“Romāns par sievietēm mūsu laikā. Par mūsu laiku. Tas, par ko smieties klusi. Par ko aurot smieklos, par ko raudāt.”
Lisbeth Reed, ‘‘Klassekampen”
“Fastvolda ved lasītājus sev līdzi neprātīgā un alkatības pilnā ceļojumā, liek sajust iepirkšanās kāri, ilgas, bezrūpību — un tad pēkšņi nostāda mūs bezdibeņa malā. Fastvoldas stils ir tiešs, inteliģents un burlesks, smiekli vienmēr ir tepat tuvumā.”
Linn Ullmann, ‘‘Dagbladet”
