Jūnija saule, kāpdama Jāņu kalnā, dāsni dāvā savu siltumu, kura tik ļoti pietrūka visu ilgo pavasari.
Jūnija saule, kāpdama Jāņu kalnā, dāsni dāvā savu siltumu, kura tik ļoti pietrūka visu ilgo pavasari. Saules siltuma samīļota, aizsaules ceļu aizgājusi kāda sirma māmuliņa, kuru koknesieši zināja kā skolotāju Veroniku Bambali.
Veronikas Bambales dzīves pavediens sācies 1926. gada 15. septembrī, kad zilo ezeru zemē Aglonas pagastā viņai kārts šūpulis. Pēc Daugavpils valsts skolotāju institūta beigšanas 1950. gadā jaunā skolotāja tiek nosūtīta darbā uz Atašienes vidusskolu, bet kopš 1959. gada 1. septembra visa viņas dzīve saistīta ar Koknesi. Te mājvietu rod skolotājas ģimene, darbu — vīrs Antons, te pasaulē nāk, izaug un pasaules ceļus un notikumus pētīt aiziet dēls Ainārs.
Skolotāja Veronika Bambale vidusskolā māca krievu valodu latviešu plūsmas bērniem, vēlāk — latviešu valodu krievu plūsmā. Strādā arī pagarinātās darba dienas grupā, ir klases audzinātāja, paralēli saviem tiešajiem pienākumiem darbojas arodbiedrībā. Skolotāja ir prasīga, mīl kārtību un radina pie tās savus skolēnus. Viņai raksturīga nerimstoša vēlme itin visā redzēt sakārtotību un precizitāti. Audzināmo klašu skolēni atceras ekskursijas, pārgājienus, kuros devušies kopā ar skolotāju.
Kopš 1986. gada septembra skolotāja ir pelnītā atpūtā, seko līdzi pārmaiņām valsts dzīvē, vienmēr dzīvi interesējas par notikumiem skolā. Viņu gandarī dēla panākumi, taču rūpes sagādā veselība.
Sakot paldies par rosīgo, koknesiešu jaunajai audzei atdoto mūžu, no skolotājas atvadās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas kolektīvs un pensionētie darbabiedri.
Mūsu visdziļākā līdzjūtība dēlam ar ģimeni un citiem piederīgajiem.
