Kokneses pagasta iedzīvotāja Broņislava Kriņicka piedzīvoja neparastu notikumu — viņas sētā atgriezās uz 17 kilometru attālām mājām pārdota tele. Lopiņš šo ceļu cauri mežam mēroja aptuveni trijās stundās.
Kokneses pagasta iedzīvotāja Broņislava Kriņicka piedzīvoja neparastu notikumu — viņas sētā atgriezās uz 17 kilometru attālām mājām pārdota tele. Lopiņš šo ceļu cauri mežam mēroja aptuveni trijās stundās.
— Bijām nolēmuši pārdot teli un govi, lai abu lopiņu vietā nopirktu jaunu govi, — saka Kriņickas kundze. — Bija nolūkota arī jaunā govs. Pēc 13 mēnešu vecās teles atnāca pircēji, vienojāmies par cenu, jaunie saimnieki noskaitīja naudu, aplika telei valgu un aizveda. Nākamajā dienā ap pusvienpadsmitiem pa logu ieraudzīju, ka pagalmā ienāk melna govs. Sākumā domāju, ka jau atvesta jaunā, lai gan bijām vienojušies, ka lopiņu atvedīs tikai pievakarē. Ieskatījos rūpīgāk un atpazinu savu telīti Ventu, kuru iepriekšējā dienā aizveda. Lopiņš bija viscaur slapjš, galva novārtīta skaidām. Ievedu Ventu kūtī. Tele bija tā nogurusi, ka nogulēja līdz pievakarei.
Zvanīju pircējiem un apvaicājos, kā aizgājuši. Viņi atbildēja, ka ceļu mērojuši nepilnās piecās stundās, taču nākamajā rītā tele aizbēgusi no ganībām, un nu meklējot viņu tuvīnajā mežiņā. Nomierināju viņus un teicu, lai brauc ar teles dokumentiem atpakaļ un pie reizes atdošu naudu — tik uzticīgu lopiņu nevaru pārdot.
Vēlāk izrādījās, ka tele kopā ar ganāmpulku ap septiņiem rītā izlaista ganos un turējusies blakus ganam. Pēc pusotras stundas pārējās govis sākušas izklīst pa ganībām, un gans devies sadzīt lopus vienkopus. Venta šo mirkli izmantojusi, lai dotos atpakaļ uz vecajām mājām. Prāvo ceļa gabalu viņa veikusi trijās stundās, lielāko ceļa daļu skrienot. Tikai kādu mirkli viņa piestājusi kokmateriālu krautuvē, lai pavārtītos skaidās.
— Esmu dzirdējusi, ka mājās atgriežas svešumā aizvesti kaķi, suņi un zirgi, — saka Kriņickas kundze, — taču to, ka tā var izdarīt tele, piedzīvoju pirmo reizi. Brīnos, kā viņa mežā neapmaldījās — tur ir tik daudz ceļu un krustojumu. Iespējams, viņai pie manis ļoti patika, jo ar lopiņiem vienmēr aprunājos kā ar ģimenes locekļiem. It kā mēmie dzīvnieki uz laipnību vienmēr atbild ar vārdos neizsakāmu mīlestību un uzticību.
