Uz Venēciju ved dažādi ceļi — ilgas pēc romantikas, iztēle, iedvesma, tūrisma azarts. Es ierados meklēt iedvesmu un tiku ierauta mūžsenajā Venēcijas magnētismā. Katrs izliektais tilts, katrs puķēm nosētais balkons, katra krāsainā namam nodrupusī lauska šķita neizkustināma un ar Dieva svētību nolikta savā vietā.
Neļauju sevi nogurdināt
Es neļauju Venēcijai sevi nogurdināt. Pēcpusdienās, kad visa šķiet gana, aizveru slēģus. Caur tiem turpina plūst skanīga itāliešu valoda un izsaucieni. Istabā nosēžas krēsla. Cik daudz manā sagurušajā prātā spēj mainīt dažas miega stundas! Cik lielisks top Svētā Marka laukums, kad pēc diendusas atnāk maigs vakars! Iedegas spuldzes, un orķestris spēlē. Cilvēki pulcējas ap balti klātiem galdiem vai arī līgojas mūzikas skaņās. Un aplausi liecina, ka te pulcējas sabiedrība, kas spēj novērtēt klasiku. Tādus cilvēkus es mīlu, un mēs viens otru neapdraudam ar saviem personīgajiem untumiem.
Nauda pazūd skanēdama
Pjero satieku mazā āra beķerejā. Sēžam un dzeram tēju. Sarunu iesākt nav grūti — itālieši ir atvērta tauta. Pjero ir dzimis vienā no Venēcijas salām — Lido. Tur viņš vēl aizvien pavada vasaras, tur dzīvo viņa māte. Pirms trim gadiem Pjero devās uz Amsterdamu strādāt itāliešu kuģniecības uzņēmumā. Viens no iemesliem šim lēmumam ir mazā alga Itālijā. Nekaunīgi pavaicāju: ko nozīmē maza alga? Saņemu tiešu atbildi: 1200 eiro. — Tad jau laikam jābūt dikti lielām ambīcijām pret dzīvi! — es atsmeju. Izrādās — nē! Tik vien kā uzturēt ģimeni un māju.
Un tad man ataust atmiņā divi tomāti, kurus iegādājos par 3 eiro. Skaidrs, ka dzīve te nav lēta, un, pat pieticīgi dzīvojot, nauda pazūd skanēdama. Venēcijā katras dzīvojamās māja uzturēšana izmaksā dārgi, jo visu sarežģī neparastie pilsētas apstākļi — dzīve uz ūdens. Vietējie tirgotāji un namu iedzīvotāji sūdzas, ka nekad nevari būt drošs, kurā brīdī saimnieks tevi izliks no mājas, jo vienkārši uzradies izdevīgs piedāvājums ierīkot, piemēram, viesnīcu. Atliek vien pacelt īres cenu līdz tādam līmenim, ka mazais bodnieks pats labprātīgi ir spiests meklēt sev citu vietu. Un neko nevar pārmest, jo viss taču notiek demokrātiski!
Cenas domātas tūristiem
Kaut arī ūdensceļi pilsētā ir viens no galvenajiem nosacījumiem, kāpēc cilvēki plūst uz Venēciju, vietējie tomēr meklē dzīvi uz sauszemes. Ikgadējo plūdu nomocīti, samierinājušies ar ierobežoto pārvietošanos, te dzīvot ir palikuši galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki un tie, kuri strādā apkalpojošajā sfērā — viesnīcās, veikalos, apskates objektos un restorānos. Venēcija tomēr pieder tūristiem. Veidojas savdabīgs rezervāta iespaids, kur “tīr-asiņu” venēcieši jūtas kā apskatei izliktas relikvijas.
Pjero mīl savu pilsētu, bet ne velti viņš smej: “Pat lai nopirktu zeķu pāri, man ir jābrauc uz citu pilsētu, jo Venēcijas cenas ir domātas tūristiem.” Es piekrītoši māju ar galvu, jo, izņemot pasaulslavenu zīmolu veikalus, te citu iepirkšanās iespēju nav. Mēs, tūristi, esam gan nevēlami, gan vajadzīgi. Iespējams, esam banalizējuši Venēcijas būtību, taču mūsu atstātā nauda pilsētai nodrošina ienākumus. Un tikai ziemā pilsēta var uzelpot un īsts venēcietis atkal justies kā mājās — savā tukšajā un pārplūdušajā Sv. Marka laukumā.
Pēc 50 gadiem
Pasaulē klīst leģendas, ka Venēcija grimst. Venēcijas grimšana ir gan strīdīgs, gan pamatots jautājums. Cilvēki izsūknē pazemes gruntsūdeņus, kas maina zemes pamatni. Lai attīstītu kuģniecību, tiek iznīcināti dabiskie jūras sēkļi, kas aizkavē ūdens ieplūšanu pilsētu kanālos. Kanāli regulāri ir jātīra, kas arī veicina izmaiņas zemes pamatnē. Visskaudrākās prognozes lēš, ka lagūna pēc dažiem gadu desmitiem pazudīs, taču cilvēks nebūtu cilvēks, ja savā galvā nekaltu milzu projektus, kā šo katastrofu apturēt.
Pjero ir studējis inženierzinātnes, un viņš par Venēciju ir drošs — tā nenogrims, mēs to vienkārši nepieļausim. Savukārt es kādā TV pārraidē saklausīju Venēcijas domnieka ironiju: “Šīs pilsētas plūdos vēl neviens nav noslīcis. Tā vietā, lai izmestu milzu naudu pretplūdu projektiem, mēs labāk katram venēcietim varējām nopirkt gumijas zābakus.”
Nenoliedzami, pilsēta ap sevi radījusi milzum daudz leģendu — gan patiesu, gan izdomātu. Venēcijai ir svarīgi saglabāt grimstošās pilsētas tēlu, jo tas tikai veicinās tūristu pieplūdumu. Jāpasteidzas! Ja nu šo pilsētu redzam pēdējo reizi? Varbūt pēc 100 gadiem par Venēciju klīdīs tādas pašas runas kā par Atlantīdu.
