Uz Venēciju ved dažādi ceļi — ilgas pēc romantikas, iztēle, iedvesma, tūrisma azarts. Es ierados meklēt iedvesmu un tiku ierauta mūžsenajā Venēcijas magnētismā. Katrs izliektais tilts, katrs puķēm nosētais balkons, katra krāsainā namam nodrupusī lauska šķita neizkustināma un ar Dieva svētību nolikta savā vietā.
No lidostas uz Venēciju dodos no jūras puses — ar motoru aprīkotā laivā. Brauciens ilgst vairāk par stundu. Zaļganzili viļņu šļaksti, vējš matos. Dažviet pabraucam garām līcī izvietotām ceļa zīmēm ar ātruma ierobežojumu. Tādas pamanīju divas — 7 km/h un 20 km/h. Netālu esošā krasta līnija pamazām atklāj noslēpumu, kam esmu arvien tuvāk. Ūdens apskaloti mūri dzīvespriecīgās krāsās, aiz mūriem — dārzi ar kokiem. Nojaušu, ka tur — nomaļā salā — ir klosteris. Cilvēkus nemana. Kad viena stunda jau riņķī, sāku nemierīgi grozīties — man nepietiek sajust ar acīm vien, es gribu arī pieskarties.
Esmu rezervējusi viesnīcu, bet tās atrašanās vietu nojaušu tikai aptuveni. Nojaušu! Cik precīzs vārds, jo nojauta mani neviļ. Pati pabrīnos, cik ļoti jūtīga top uztvere šajā pilsētā. No piestātnes dodos taisni uz priekšu un mazā ēnainā ieliņā atrodu savu naktsmītni.
Istabā ir tveicīgi, gluži kā ārā. Brīžiem liekas, ka kūstu un mani kopā satur tikai pie miesas līpošais apģērbs. Plaši atveru zaļos koka slēģus, un istabas krēslu pāršķeļ Venēcijas spožā saules gaisma. Te katra māja ir aprīkota ar slēģiem, jo tā ir vienīgā iespēja norobežot savu privāto dzīvi no pretējās mājas logiem. Dažviet iela ir vien pusmetru plata.
Kājāmgājēju paradīze
Nolemju izložņāt katru pilsētas stūrīti, fotografēt māju sienas, pieskarties krūmu lapām. Ielu labirinti piesēti mazām bodītēm, kuru skatlogos izkārtas maskas un krāsaini stikla izstrādājumi. Ceļš pilsētas iekšpusē ir bezrūpīgs un vilinošs. Jutekļi ir nemitīgā saspringumā. Diena sākas ar vilinājumu sasniegt augstāko punktu — sajūtu zenītu. Jauki, ka pilsētā satiekas tik daudz prieka. Kaut arī neko nezinu par vietējiem iedzīvotājiem, taču tūristi sev līdzi nes prieku. Katrs ar savu mazo vēlmi pēc pārsteiguma. Viņi sakāpj gondolās, un fotozibšņi pilsētu vērš vēl gaišāku.
Ja par ielu vispār var runāt ar cilvēku raksturojošiem apzīmējumiem, tad iela ir pati patstāvīgākā parādība. Kamēr es maldos, ielas stāv, mainās tikai mans redzespunkts. Meklēju kādu konkrētu nosaukumu, kādu skatlogu, ko spēšu atpazīt un orientēties tālākai iešanai, bet ielai vienalga. Izrādās, daudzi ceļi ved uz meklēto, taču taisnākā ceļa nav. Venēcijā vienmēr jāpieļauj apkārtceļš un nobīde no mērķa. Te nav ne mašīnu, ne velosipēdu. Kājāmgājēju paradīze!
Pēc vairāku stundu pastaigas ceļš atpakaļ uz viesnīcu kļūst netverams. Trīsreiz esi atgriezies tajā pašā vietā, no kuras centies aiziet. Labirints. Bet jāiet ir pavisam noteikti, un, jo vairāk es eju, jo vairāk samulstu par sevi un apkārtni. Es tiecos pēc vietas, kur apsēsties, patverties, un mērķis kļūst nepārprotams — sagaidīt nakti mierā.
Ķīlniece ielu labirintā
Vakars atnāk tveicīgs un mazliet šūpo puķu kastes uz palodzēm. Laužu maizi un piekožu sieru. Šis mirklis man atsauc atmiņā ainu no Bībeles, kur Jēzus ļaudīm dala maizi. Viņiem nekā cita nebija un nemaz nevajadzēja. Man arī nekā cita nevajag, kaut arī zem loga skan itāliešu dziesmas un šķind vīna glāzes. Suvenīri te ir lētāki nekā ēdiens. Bet es nesūdzos. Esmu laimes lutekle — es nepazīstu karu. Šajā vietā Eiropa ir sajaukusies ar ciankāliju un kanēli — nāvīgs skaistums un saldme. Es šajā pilsētā esmu tikai gans, kurš mielojas ar sakaltušu maizi un lētu vīnu.
Prātā pārcilāju pavadīto laiku starp biezajiem mūriem un gaistošajiem iespaidiem. Pilsēta, kurā apvienojas Dieva labie nodomi un cilvēka roku darbs. Ilgstoši te palikt nozīmētu kļūt par ķīlnieku ielu groteskajam labirintam un kanālu riņķojumam. Pilsētas gūstā cilvēks nevar izsprukt pats no sevis. Un, kad esi iztērējis pēdējo centu, rodas jautājums — ko iesākt ar savu dienu? Kā to padarīt piepildītu? Kā lai iekļaujas pilsētas ikdienišķajā apritē? Atbilde varētu būt — darbs. Varbūt iekārtoties par pārcēlāju?
Venēcijā dominē apkalpošanas kults. Ja kāds strādā, tad pārsvarā apkalpojošajā sfērā. Bet ir kāda īpaša cilvēku kategorija, kuri savas dienas vada nomaļus no ikdienišķās steigas — cilvēki no antikvariātiem un galerijām. Varbūt īpašnieki, bet varbūt arī ne. Sēž ēnainā pustumsā un pa retam uzņem ienācējus. Diena paiet kopā ar seniem, vērtīgiem priekšmetiem, un tūristi nespēj šo kārtību nedz mainīt, nedz izjaukt.
Nosaukumu “atnes” huņņi
Venēcijas lagūna ir teritorija, kas atdalījusies no Adrijas jūras. Pilsēta izvietota uz 150 nelielām saliņām, kas ir ne tikai dabas, bet arī cilvēku darbības rezultātā jūrai atkarotā teritorija. Pirmie iedzīvotāji te bijuši jau 400. gadā. Viena no leģendām vēsta, ka huņņi “atnesa” pašreizējo pilsētas nosaukumu — “Veni etiam!” (šis izsauciens nozīmēja “Arī es esmu šeit ieradies!”). Venēcijas pilsēta vienmēr veiksmīgi lavierējusi starp lielvarām, tāpēc karu laikā netika izpostīta. Un te nu tā ir — mazliet nobružāta, bet karaliska un lepna.
Varētu jau smīkņāt, ka visbanālākais ceļš ved uz Venēciju, tomēr daudzus slavenus māksliniekus aizrāva ūdens un sauszemes mūžīgā saspēle šajā pilsētā. Tāpēc ir pamats apgalvot, ka Venēcija pievilināja arī cilvēkus ar izsmalcinātu māksliniecisko gaumi un nevis tikai romantikas meklētājus. Kam Venēcijas gaisa nepietika, dzīvam esot, tas nolēma arī atdusēties vienā no mazajām pilsētas salām, piemēram, krievu rakstnieks Josifs Brodskis un komponists Igors Stravinskis. 828. gadā no Aleksandrijas uz Venēciju pārveda evaņģēlista, Jēzus mācekļa Sv. Marka pīšļus, kuri ir Sv. Marka Bazilikā.
Baznīcas — miera ostas
Baznīcu Venēcijā netrūkst, tās galvenokārt izvietotas laukumos un ir miera ostas, kur atvēsināties no saules un patverties no cilvēku kņadas. Un baznīcas māk atgādināt par sevi visburvīgākajā veidā. Kā rakstīja Josifs Brodskis: “Īpaši svētdienās tu šajā pilsētā mosties, neskaitāmiem zvaniem skanot, it kā aiz tilla aizkariem pērļu pelēkās debesīs uz sudraba paplātes vibrētu milzīga tējas servīze.” Apmaldījusies kādā šaurā ieliņā, es sekoju zvanu skaņām un iznāku ārā pie baznīcas, kas līdzinās baltam ziloņu baram. Un gaiss patiesi vibrē svinīgās trīsās. (Turpmāk vēl)
