“Staburaga” lasītājs Guntars Bullis no Jelgavas kavējas atmiņās par Latvijas tautai un arī viņa ģimenei šo tik traģisko dienu.
“Staburaga” lasītājs Guntars Bullis no Jelgavas kavējas atmiņās par Latvijas tautai un arī viņa ģimenei šo tik traģisko dienu.
“Jūtu, ka mani modina, dzirdu svešas balsis… Paveru acis un meklēju savu mīļo tēti un ieraugu viņu sēžot istabas stūrī uz beņķīša, pie viņa stāv kāds armijas tērpā, turot pret viņu noliektu šauteni. Mans stiprais un varenais tētis, kas nebaidījās ne no kāda darba, sēž salīcis, galvu rokām saķēris, liekas, viņš trīc. Tas laikam no aukstuma, nodomāju, jo viņš sēž pusapģērbies. Izveļos no gultiņas un steidzos pie tēta, pusceļā mani satver kāda smaga roka un atgrūž atpakaļ, kliedzot ko nesaprotamā valodā. Kāpēc tētis mani neaizstāv? Vēl zemāk viņam liecas galva, un pats sācis vēl vairāk drebēt, un tad redzu, ka caur spēcīgajiem pirkstiem, kas mani vakar tik maigi glaudīja, līst asaras…”.
