Šodien Neretā Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība un Neretas novada pašvaldība rīko novadnieces Veltas Tomas simtgadei veltītus pasākumus. Pulksten 15 paredzēts piemiņas brīdis Ķesteru kapsētā, kur apglabāti 1999. gadā svešumā mirušās dzejnieces pelni.
Veltas Tomas dzeju Neretas kultūras namā lasīs aktieris Jānis Paukštello un vietējā skolotāja Aija Kalnāre. Atmiņas par dzejnieci stāstīs Lija Brīdaka, Jānis Jurkāns, Aivars Eipurs, piedalīsies Māris Ķirsons no Toronto un citi.
Reportāžu par sarīkojumu lasiet nākamajā “Staburaga’’ numurā.
“Šausmāni”
(Eseja dzejnieces Veltas Tomas simtgadei)
Pirms daudziem gadiem, lasot Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojumus par viņa bērnības gaitām, arī ganos iešanu “Šausmānos”, mani urdīja doma, kāpēc skaistajai Neretas lauku sētai Susējas un Salates satekā ļaudis devuši tādu neparastu mājvārdu. Man šis mājvārds asociējās ar ko nepatīkamu, baigu.
Neapšaubāmi, šīs lauku mājas par “Šausmāniem” nosauktas ilgi pirms tam, kad sētā 1912. gada
31. janvārī piedzima nākamā dzejniece Velta Toma, pirms tam, kad Svājānu Olga (Veltas Tomas māte) 1905. gada rudenī izgāja pie Jorģa Brunovska par sievu, ilgi pirms tam, kad Jaunsudrabiņu Janks puikas gados skraidīja pakaļ “Šausmānu” Brunovska lopu baram.
Varbūt sētā senos laikos gadījās kāds drausmīgs notikums, tās ļaudis ķērusi nopietna nelaime vai ļauna slimība?
Pati Velta Toma “Piezīmēs par sevi pašu” norāda: “Lielā Piektā gada apmāta, mana māte bija pazīstama ar visu tā laika Neretas ziedu: Skruzīšu Miku, Kalniņu Miku, Šausmānu Jurku un Kviču dēliem, kas visi bija karsti brīvības saucēji. Tā viņa, bāla, slaika, attapīga un tomēr itin kā skumja, saskatījās ar Jorģi Brunovsku jeb Šausmānu Jurku, viendēlu un lielu māju saimnieku, gaišu un apdāvinātu cilvēku, ne visai izcilu no vaiga, un 1905. gada rudenī atnāca uz “Šausmāniem”, mājām, kas sēd Susējas upes līkumā un tiek daudzinātas par skaistāko vietu pagastā. Baigs šo māju liktenis, kaut gan vārds “Šausmāni” neesot no šausmām atvedināts, bet gan no kāda lietuviešu vārda, kas nozīmējot saucēju.”
Zināms, ka Jorģis Brunovskis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos Neretas pagastā — teica musinošas runas, “Šausmānos” kopā ar draugiem naktīs izgatavoja proklamācijas un saukļus tautas sapulcēm, nodarbojās ar ieroču sagādi.
Kādā 1906. gada janvāra rītā “Šausmānos” ieradās kazaki, Brunovskis mēģināja aizbēgt pa logu, bet viņu noķēra un ievietoja Neretas muižas pagrabos.
1906. gada 3. februārī Jorģis Brunovskis, Zalves skolotājs un dzejnieks Jūlijs Dievkociņš, students no Pilskalnes Pēteris Balodis šķūtnieka ragavās vesti it kā uz Jēkabpils cietumu dragūnu apsardzībā. Aiz Viesītes, Zvirgzdāru silā, pēc barona Osten—Sakena komandas visi trīs nošauti, bet viņu līķi atstāti meža izcirtumā.
Nākamās dzejnieces māte kopā ar savu māsu zirga pajūgā devās 35 kilometrus garajā ceļā un pārveda saimnieka līķi uz “Šausmāniem”.
Tas bija pirmais nopietnais likteņa trieciens skaistās lauku sētas ļaudīm, kurš atbilda mājas nosaukumam.
Uz Brunovska bērēm ļaudis, baidoties no soda ekspedīcijas, vairījušies nākt. J. Brunovski Neretas Ķesteru kapsētā pēdējā gaitā pavadīja tikai radi un tuvākie kaimiņi.
Viens no to dienu tuvajiem Olgai Brunovskai kļuva Jorģis Toms — Neretas ūdensdzirnavu jaunais melderis. Viņš kļuva par krusttēvu Jorģa Brunovska dēlam Jurim Miervaldim, kurš piedzima 1906. gada augustā. Galu galā J. Toms 1910. gadā ienāca “Šausmānos” kā uškurs (iegātnis).
Sākotnēji Olga un Jorģis Tomi dzīvojuši saskanīgi, sapratušies no pusvārda. Laulībā 1912. gada 31. janvārī piedzima Velta, bet vēlāk dzima vēl trīs bērni — māsa Lūcija, brālis Ārijs un pastarītis Imants, kurš visvairāk līdzinājās tēvam.
Nākamās dzejnieces mātei, noņemoties ar pieciem bērniem, strādājot mājas darbus, aizlūza veselība.
Un tad “Šausmānu” saimei nāca otrs likteņa trieciens jeb, kā Velta Toma rakstīja, mājās bija krīze. 1925. gada pavasarī tēvs aizbrauca uz Kanādu, lai redzētu pasauli un ātri sapelnītu naudu, par ko mājas ierīkot pa jaunai modei un skolot bērnus. Taču tā bija Jorģa Toma atruna. Viņš Kanādā nodibināja jaunu ģimeni un “Šausmānos” nekad vairs neatgriezās, atstādams ģimeni likteņa varā. Olga Toma, neskatoties uz grūtībām, izskoloja visus piecus bērnus, cik nu ģimenes rocība ļāva.
Krājumā “Latvieša sieva” Velta Toma dzejolī “Dziesma mātei” saka:
“Tu dzīvi izbridusi
kā melnus ūdeņus,
uz sliekšņa palikusi,
un tavā namā kluss,
laiks aptur pulksteņus”.
Domājams, dzejolis rakstīts jau pēc mātes nāves.
Trešais likteņa trieciens Tomu ģimeni piemeklēja 1941. gada 4. jūlijā, kad krita virsleitnants Juris Miervaldis Brunovskis — mātes pirmā vīra dēls un Veltas pusbrālis, atstādams nesen apņemto sievu mātes cerībās.
Veltas māte nesalūza un sacīja: “Nezinu, kuru vairāk žēl — dēla, kas, karavīra mūžu piepildījis, guļ svētajos Brāļu kapos, vai kaimiņu, ko necilvēki aizveda ar sīkiem maziem bērniem vergu ceļu…”.
Nākamie notikumi vēl un vēl atgādināja, ka “Šausmānu” ļaužu liktenis ar baigo mājvārdu nolēmēts.
Otrā pasaules kara beigu posmā “Šausmānos” ar smago meningīta sērgu nomira Veltas Tomas jaunākais apdāvinātais brālis Imants. Vidējais brālis Ārijs no skolas sola bez tuvinieku ziņas pieteicās un karoja leģionā.
Nelabvēlīgais liktenis ķēra arī pašu Veltu Tomu. 1944. gada 9. jūlijā viņa uz mūžu atstāja “Šausmānus” — māju, kurā pavadījusi bērnību un agro jaunību un iepazinusi Sēlijas laucinieku dzīvesveidu un ritmu. Dzejas līnijās sēļzemes dzīves ritmus V. Toma uzzīmē poēmā “Sēļuzemes sestdiena”, kas ievietota viņas tāda paša nosaukuma trešajā dzejas krājumā.
Šķiroties no Sēlijas un Latvijas, Velta Toma dzejolī “Svētā zeme” raksta:
“Man teica: aizejot ņemi
sev līdzi Latvijas zemi
un glabā uz sirds.
Bet manā dzimtajā sētā
ik vaga man bija svēta,
ik olis, kas mirdz.”
“Šausmānu” sāga noslēdzās ar dzejnieces Veltas Tomas mātes nāvi tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Mūža mājvietu Olga Toma rada Neretas Ķesteru kapos blakus jaunākajam dēlam Imantam.
1999. gada 30. oktobrī arī Velta Toma “pārnāca mājās” no Kanādas un ‘‘apgūlās’’ blakus mātei un brālim.
Nav “Šausmānu” ļaužu, nav “Šausmānu” māju.
Bijušajā “Šausmānu” mājvietā ar Tāļa Zalīša gādību novietots piemiņas akmens, kurā uz mūžiem iegravēts mājvārds “Šausmāni”.
* * *
Katru gadu Sēlijā un visā Latvijā iet bojā lauku sētas, un katrā šajā mājvietā būtu jānoliek piemiņas akmens ar uzrakstu “Šausmāni”. Dod, Dievs, Latvijai mazāk “Šausmānu”!
