Liktenis cilvēkiem mēdz sagādāt visneiedomājamākos pārsteigumus. Par to pārliecinājušies Līvija Opolniece un Vladislavs Lucāns, kuriem jaunības mīlestību bijis lemts atkal sastapt pēc 48 gadiem.
Liktenis cilvēkiem mēdz sagādāt visneiedomājamākos pārsteigumus. Par to pārliecinājušies Līvija Opolniece un Vladislavs Lucāns, kuriem jaunības mīlestību bijis lemts atkal sastapt pēc 48 gadiem.
Sadejojas ballē
Līvija un Vladislavs (tāds vārds gan viņam ierakstīts tikai pasē, dzīvē viņš visiem ir vienkārši Valdis — aut.) dzimuši Sērenē. Šī bērnības un jaunības zeme kļuvusi par viņu mājām arī tagad. Līvijai pērn palika 70, Valdis apaļo jubileju svinēs šopavasar.
“Sērenē abi kopā mācījāmies pamatskolā,” stāsta Līvijas kundze. “Gājām uz ballēm un tur arī sadejojāmies. Valdis bija labs dejotājs, tāpēc man tik ļoti iepatikās.” 16 — 17 gadu vecumā abu jauniešu sirdīs iekvēlojās mīlestība, kurai tomēr nebija lemts uzliesmot.
Kur brūte, tur es
Pēc pamatskolas beigšanas Līvija mēģināja iestāties Rīgas amatniecības vidusskolā, bet neizdevās. Nākamajā, 1950. gadā, viņa iestājās Skrīveru lauksaimniecības skolā. Reizē ar Valdi, kurš izlēma: “Ja jau brūte tur mācīsies, jāiet man arī!”.
“Man patika sabiedrība un dejas,” pēc daudziem gadiem atceras Līvijas kundze. “Patiku puišiem un ballēs malā nesēdēju. Valdis bija diezgan greizsirdīgs un dusmojās uz mani. Tā mūsu draudzība paputēja.” Līvijas kundze atklāj — Valdis ik pa laikam atgādinot viņas nodevību. Arī pēc tik daudziem gadiem neizdodoties pārliecināt, ka nekā tāda jau tur nebija, tikai dejošana… Valdis gan iebilst: “Nu jau tu liedzies — vienkārši dabūji citu brūtgānu!”.
Saudzē mīļoto meiteni
Skrīveru skolas gadi tomēr bija laiks, kas izputināja skaisto draudzību. Valdis jutās apvainots, Līvija lepna un lūgties nedomāja. Drīz Valdis devās dienestā, un jauniešu vidū valdīja pamiers. Viņi rakstīja viens otram vēstules. Taču kādu dienu tās no tālās Maskavas, kur Valdis dienēja, vairs nepienāca.
Līvija nesaprata, kas noticis. Tikai pēc diviem gadiem viņa uzzināja, ka puisis armijā saslimis ar smagu mugurkaula slimību. “Biju samierinājies ar domu, ka būšu invalīds uz mūžu. Kāpēc arī otru padarīt nelaimīgu?” tolaik domāja Valdis un, saudzēdams meiteni, kura tik ļoti patika, izlēma saraut trauslās saites ar viņu.
Nesatiekas gandrīz pusgadsimtu
48 gadus viņi nesatikās. 1960. gadā Līvija apprecējās, arī viņas vīru sauca Vladislavs. Ģimene dzīvoja Ciemupē, vīrs bija dzelzceļnieks. Drīz Opolnieku ģimenē piedzima dēls Andris.
Valdis apprecējās 1962. gadā un 32 gadus kopā ar ģimeni nodzīvoja Tukumā. Viņa sieva Ārija bija skolotāja, arī meita Sarmīte izvēlējās šo profesiju un vēl vīru skolotāju apprecēja. “Man apkārt vieni pedagogi, tikai es tāds šķindeļu sitējs,” joko viņš.
Pēc sievas nāves Valdis pārcēlās uz Daudzevu. Un atkal liktenīga sakritība — viņš apmetās pie radiem mājā, kura pirms kāda laika nopirkta no Līvijas. Tās pašas, kura kādreiz Valdim tik daudz nozīmēja.
Līvija kādu laiku bija dzīvojusi Sērenē pie mātes. Kad nomiris vīrs, pārcēlusies pie dēla, pēc tam divus gadus mitusi pie māsas Iecavā. “Man tomēr ļoti gribējās atpakaļ uz dzimto pagastu,” saka viņa. “Bieži te ciemojos. Reiz sastapu kādu skolasbiedreni, un viņa man paziņoja: “Zini, kas dzīvo tavā bijušajā mājā Daudzevā? Lucānu Valdis!”. Biju pārsteigta. Ikreiz, braucot ar vilcienu garām Daudzevas stacijai, nodomāju — nez’ kāds gan tagad Valdis izskatās?”.
Uz ielas nepazītu
Beidzot Līvija saņēmusi dūšu un devusies ciemos. Pretī iznācis sirms kungs. “Ilgi raudzījāmies viens otrā, bet nespēju viņā saskatīt neko no kādreizējā Valda,” stāsta Līvijas kundze. “Ja būtu uz ielas satikušies, nudien viens otru nepazītu.”
Pēc samulsuma brīža Valdis aicinājis viņu istabā, un tik daudz bijis jāizrunā. Pat pēc četru gadu kopdzīves viņi atzīst: “Vēl tagad neesam paspējuši izrunāt visu, kas šajos 48 gados noticis.”
Bērniem prasa atļauju
Nākamā tikšanās reize abiem bijusi pensionāru vakarā Sērenē, kur Valdis atkal pēc daudziem gadiem sastapis vairākus klases un skolas biedrus.
Tajā pašā rudenī norunāts piedalīties kartupeļu talkā Sērenē. Sakritība, ka tieši todien Līvija uzzinājusi par iespēju dabūt dzīvokli. Arī Valdis devies līdzi to apskatīt. “Nekad nebijām domājuši, ka dzīvosim kopā, bet dzīvoklī kāds no mums noteica — labi, ka divas istabas, būs katram sava. Valdis arī apsolīja, ka radinieks dzīvokli izremontēs.”
Līvija un Valdis vispirms gan zvanījuši bērniem un lūguši atļauju. Līvijas dēls Andris nedaudz saminstinājies, bet teicis: “Dari, kā gribi!”. Arī meita Sarmīte Valdim atbildējusi tāpat.
Ir ar ko strīdēties
Kopš 1998. gada decembra viņiem nu ir kopīgas mājas. Kuplā radu saimē Līvija un Valdis svin jubilejas, saglabājot labas attiecības arī ar savu aizsaulē aizgājušo dzīvesdraugu radiem. Gaidīti viesi ir bērni un mazdēli — viens Līvijai, divi Valdim. Valdis brīnišķīgi saprototies ar Līvijas dēlu, kurš dzīvo netālu.
Vai 48 gadu laikā viens otru atcerējušies? “Dzīve ritējusi strauji, nav bijis laika domāt par jaunības mīlestību,” atzīst Valdis. “Abiem mums bija laba ģimene, tāpēc jaunības laiks mazliet piemirsies,” saka Līvija. Abi gan piebilst, ka neizprotami daudz sakritību bijis, lai viņi tomēr atkal satiktos.
Garajos ziemas vakaros jāpārcilā kopīgās jaunības atmiņas. Viņi neslēpj prieku par to, ka blakus ir otrs cilvēks, ar kuru parunāties. “Kaut gan — runāšana ir sīkums, galvenais, lai var pastrīdēties,” smej Valdis.
