Ejot uz darbu vai vienkārši pastaigājoties, bieži vien nepamanām un pat nepazīstam tos, kuri, tīrot ielas un aprušinot puķudobes, ik dienu kopj mūsu apkārtni. Gostiņieši jau 15 gadu nebeidz apjūsmot sētnieces Jeļenas Cukanovas kārtīgo darbu un neatlaidību. Dzīves līkloči Jeļenu, vēl pavisam mazu meiteni, atveduši uz Latviju, pēc tam atkal — prom, bet galu galā viņa te atgriezusies, lai paliktu.
Satiekot Jeļenu, pārsteidz kundzes optimisms. Šķiet, šī sieviete nepazīst vārdu “skumjas”. Tikai atminoties bērnības gadus — tēva un māsas zaudējumu, kundzei acīs sariešas asaras. Gostiņiete visu mūžu smagi strādājusi. Par to liecina daudzās medaļas un diplomi, bet atmiņas par piedzīvoto glabā fotogrāfijas albumos.
Trīs mēneši pārtop 20 gados
— Jūs esat dzimusi Baltkrievijā, bet dzīvojat Latvijā. Kā tā?
— Baltkrievijā dzīvoju tikai pirmos mūža gadus. Mans tēvs strādāja kolhozā, bet, kad 1949. gadā to nodedzināja, viņš nomira ar infarktu. Zaudējām māju, saimniecību, pat bišu dravu, un pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, Daugavpils apkaimē. Man tolaik bija tikai septiņi gadi. Tā kā māte daudz slimoja, ģimenei iztiku pelnīja vecākās māsas. Kad 14 gadu vecumā pabeidzu skolu, sāku strādāt kolhozā. Būdama jauns meitēns, darīju tos pašus darbus, ko pārējie. Reiz dzirdīju govis, bet ūdens beidzās un visām nepietika. Sāku raudāt. Pienāca kolēģes un mierināja. Kad man palika 18 gadu, kolhoza vadība uz trijiem mēnešiem nosūtīja darbā uz Kazahstānu, bet tas ieilga līdz 20 gadiem.
Brigāde pārrauga 1000 hektāru
— Kāda bija dzīve Kazahstānā?
— Turp devos kopā ar jauniešiem no Daugavpils, Rīgas un citām Latvijas vietām. Kad ieradāmies Kazahstānā, mūs norīkoja dažādos sovhozos. Es nokļuvu “Komunismā”, kas bija netālu no Omskas. Līdz ar citiem dzīvoju nelielā zemnīcā. Saprotot, ka tik drīz atpakaļ tomēr netiksim, iestādījām puķes, augļukokus, ierīkojām dārziņu. Kazahstānā iepazinos ar nākamo vīru. Viņš tolaik strādāja par traktoristu, šoferi un kombainieri. Apprecējāmies, piedzima bērni, taču turpināju strādāt.
Sovhozā bija septiņas brigādes, un katrai vajadzēja pārraudzīt ap 1000 hektāru. Smagi strādājām no rītausmas līdz vēlam vakaram. Šajos 20 gados īsti nezinājām, kas ir brīvdienas, jo tādu praktiski nebija. Mūsu brigadieris bija ļoti kārtīgs. Pienam bija jāatbilst pirmās kategorijas tīrībai un jābūt atbilstoši treknam. Ik nedēļu veica analīzes un pārbaudīja — ja kaut kas nebija kārtībā, par to vajadzēja atbildēt.
Izcīna bērnudārzu
— Strādājāt no rīta līdz vakaram, bet kas pieskatīja bērnus?
— Sovhozā bijām ap 3000 cilvēku, un bērni bija daudziem, bet nebija, kur viņus atstāt. Kazahstānā mātēm nepienācās pat bērna kopšanas atvaļinājums. Pēc dzemdībām bija brīva tikai nedēļa. Man ir četri bērni, un viņi strādā kopš bērnības. Piemājas saimniecību uzraudzīja dēls, bet meita saimniekoja mājās. Līdzīgi kā tolaik Latvijā, arī mani bērni nezināja, kas ir konfektes. Kad viņi bija pavisam mazi, nespēju atstāt vienus, bet mājās palikt nedrīkstēju, un lielākie pieskatīja mazākos. Taču sapratu, ka ilgi tā nevar, ka nepakļaušos sovhoza vadībai. Teicu, ka nestrādāšu, kamēr nebūs bērnudārza, kur bērni būtu pieskatīti un drošībā. Zināju, ka par nepaklausību var sodīt, bet tas mani neuztrauca. Man piekrita vairākums iedzīvotāju, un kopīgiem spēkiem mēs panācām “dārziņu”. Drīzumā pieņēma darbā audzinātājas, un par saviem bērniem mēs beidzot varējām neuztraukties.
Kukurūzas un tulpju lauki
— Vai nebija grūti pielāgoties citam klimatam?
— Kazahstāna no Latvijas atšķiras ar savu īpatnējo dabu. Nekad nebiju redzējusi tik milzīgus, vairākus kilometrus plašus kukurūzas laukus. Tur ir ļoti sauss un karsts, bet pie klimata ātri pieradu. Tomātus un gurķus audzējām atklātā laukā. Tur nav ne meža, ne pļavu, visapkārt viena vienīga stepe. Latvijā tulpes aug dobēs, bet tur — daudzu kilometru platībā. Īpaši krāšņa ainava paveras pavasarī. Līdz sovhozam mērojām ap 30 kilometru, bet visapkārt pletās nebeidzami tulpju lauki. Vasarā tās nomainīja alisītēm līdzīgās puķes.
Darbu Kazahstānā stāžā neieskaita
— Kad atgriezāties Latvijā?
— Latviju vienmēr esmu uzskatījusi par savu dzimteni un pēc tās alktin alku ik brīdi. Tikai pēc 20 gadiem radās iespēja atgriezties, un šo izdevību es garām nelaidu. Kad atbraucām, biju ļoti laimīga. Sākumā Gostiņos strādāju uzņēmumā “Daiļrade”, bet, tā kā krāsas un lakas kaitēja veselībai, nācās aiziet. Man augustā būs 67 gadi, un, lai gan visu mūžu esmu godprātīgi strādājusi, pensija ir niecīga. Mans darba stāžs ir 46 gadi, bet 20 no tiem pavadīju Kazahstānā, un, tā kā ar šo valsti nebija vajadzīgo līgumu, šos gadus, aprēķinot pensiju, neņēma vērā. Tā ir liela netaisnība, kuru nesaprotu vēl šobaltdien, bet ko nu padarīsi. Lai varētu izdzīvot, piepelnos. Maijā apritēja 15 gadu, kopš strādāju par sētnieci.
— Sētnieces darbs nav viegls. Agri jāceļas.
— Es darba nebīstos. Ik dienu ceļos jau piecos rītā — tas ir sovhoza laika rūdījums. Sētnieka darbs ir grūts, bet toties nav normēts, galvenais — visu pagūt laikus, līdz septiņiem ielām jābūt tīrām. Arī darbam ziemā nav ne vainas. Tas ir mans mīļākais gadalaiks.
Esam jauks kolektīvs. Ja kaut kas neveicas, visu izrunājam, un atkal ir labi. Mūs neviens nepieskata, jo paši zinām savu darbu.
Galvenais, lai labs cilvēks
— Vai nekad neesat gribējusi atgriezties Baltkrievijā?
— Nē. Tur pavadīju tikai pirmos dzīves gadus. Atminos, reiz kāda meitene man vaicāja, kāpēc nebraucu dzīvot uz dzimto Baltkrieviju? Tobrīd šķita, ka iedur gluži kā ar dunci sirdī. Teicu, ka par savu dzimteni uzskatu Latviju. Te jau 14 gadu vecumā baroju govis, un mani neviens nedzina prom. Bet kam esmu vajadzīga Baltkrievijā? Te, Latvijā, man ir radi, labi draugi un paziņas. Tautībai nav nozīmes, galvenais, lai ir labs un sirsnīgs cilvēks.
“Labdien, babīt!”
— Gostiņieši stāsta, ka jums ļoti patīk ziedi.
— Taisnība. Bez puķēm nu nekur! Dzīvojot Kazahstānā, māsa man no Latvijas veda peonijas, tulpes, arī jasmīnu krūmus. Tā bija kaut daļiņa no Latvijas, bet sirds vienalga tiecās uz valsti, kurā pagāja mana bērnība, jaunības gadi. Vēlos, lai dobēs aug puķes un parkos zaļo koki, lai apkārtne ir sakopta. Ja darbā kaut ko vajag, neatkāpjos, kamēr panāku savu, un darba dēvēji to zina. Nu nav taču grūti atvēlēt kādu ķerru zemes vai puķu stādus. Lai gan Gostiņi nav lieli, arī te dzīvo cilvēki, kuriem svarīga apkārtējā vide, mums ir tādas pašas vajadzības kā lielpilsētās. Vienmēr, ejot gar “dārziņu”, mazie sveicina: “Labdien, babīt!”. Šādos brīžos ap sirdi paliek silti.
Dzīve jādzīvo skaisti
— Kā vērtējat pašreizējo dzīvi?
— Laikā, ko pavadīju Kazahstānā, daļēji “pazaudēju” 20 dzīves gadu. Tagad par to liecina vien foto-grāfijas albumā. Man nebija ne īstas bērnības, ne jaunības, tāpēc priecājos, ka bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā. Dzīve mums sniedz ļoti daudz, tāpēc uz to raugos ar optimismu. Spēku un enerģiju rodu, nepārtraukti darbojoties, vairāk domājot par labo mums apkārt. Kāds kolēģis reiz jautāja, kā es tā varu — nekad nedusmojos, vienmēr smaidu un esmu labā omā. Savādāk jau nemaz nevar, dzīve ir jādzīvo skaisti, tad tā arī būs tāda.
