Viens man labi pazīstams čoms prognozē, ka uz 10. Saeimas vēlēšanām aizies mazāk kā 50 procentu vēlētāju. Lūk, arī viņš pats netaisoties iet balsot, jo neredzot tam jēgu. Kur tas ir zvanīts? Kas tā par nīkulīgu pareģošanu? “Nu, kur tu liksies, čomiņ! Iesi kā mīļais, tu man pamatīgi “atrausies”!” teicu šim, papliķējot plecu.
Ja tā labi padomā, mēs, vairums vēlētāju, dzīvojam savu no Latvijas valsts neaizmukušo pamatiedzīvotāju ikdienas dzīvi kā tādi uzticami suņi. Katrs savā sētiņā! Un nemitīgi smilkstam, ka būda ir par šauru un par cietu, rejam, ka ķēde par īsu, gaudojam, ka panorāma pārāk vienveidīga un ēdiens par plānu. Un, ak, vai, kā gribētos, lai saimniece — Eiropa — biežāk un mīļāk noglāsta galvu. Bet nekā. Eiropa ir kā tāda bargā kundze. Tā mūs cenšas ietekmēt gan ar pīrāga, gan ar pātagas palīdzību. Bet tādas īstas saderības un abpusējas intereses nav. Mēs padevīgi ļaujamies, lai notiek, kas notikdams. It kā nebūtu citas alternatīvas. Rau, Igaunijā jau sen pierādījuši, ka Eiropa viņiem nav nekāda priekšniece, bet tikai konkurente, kuru jāgrib un jāmāk pārspēt gudrībā, pat apvest ap stūri.
Un tāpēc es rosinu katram sekot savai iekšējai balsij, kas dziļākajā būtībā ir aktīva. Tā aicina rīkoties! Vēlēšanu diena būs tikai viena un īsāka nekā citkārt — no pulksten 7 līdz 20. Toties 18 gadu sasniegušie Latvijas pilsoņi balsot varēs jebkurā vēlēšanu iecirknī pēc izvēles. Taču — tikai vienu reizi. Mīļie mani, piedalīties vēlēšanās nozīmē kārtīgi “atrauties” no ķēdes, pierādīt, ka ikvienam no mums ir sava brīvā griba un vienlaikus vēlēšanās redzēt savu valsti kā neatkarīgu, normāli funkcionējošu politisko un ekonomisko sistēmu. Neejot balsot, cilvēks pieļauj, ka citi izlemj viņa likteni. Bet tā taču ir suniska padevība ķēdei jeb liktenim. Vai tiešām jāsamierinās visu mūžu no dienas uz dienu, no gada uz gadu dirnēt minimālo ienākumu un politiskās tuvredzības rādiusā? Tās važas reiz ir jāpārrauj uz neatgriešanos. Visi kopā mēs to varam!
