Nu jau ir pavisam traki. Katastrofāli sāk pietrūkt laika. Kartupeļi dārzā stāv nerakti. Vīrs sēž bez vakariņām. Sāk pat draudēt ar šķiršanos! Un viss to ārkārtas vēlēšanu dēļ.
Esmu parasta vēlētāja, nevis deputāta kandidāte. Visu mūžu godīgi balsoju par vislabākajiem, visgudrākajiem un visgodīgākajiem. Un ko viņi? Katru reizi pārmet, ka vēlētāji (tātad arī es) ir tādi pamuļķīši, kuri nespēj nobalsot par visīstākajiem. Un tikai mūsu (muļķīšu) dēļ valsts iet pa burbuli. Mani parāva baigā cemme. Vai tiešām es esmu tik dumja?
Pietiek! Nolēmu rūpīgi lasīt, klausīties, vērtēt un izdarīt pareizo izvēli. Sāku ar partiju reklāmavīzītēm. Lasu un priecājos — cik visi balti un pūkaini! Strādās vaiga sviedros, kur vajag — samazinās, kur vajag — palielinās, paši nezags, citiem neļaus, draudzēsies pareizi! Apmulstu un atbildi nerodu — kurš ir vislabākais? Avīzītes krājas kaudzītē. Nekas, gan jau saimniecībā noderēs.
Domāju, debates gan apgaismos manu tumšo prātu. Ķeru informāciju pa visiem TV kanāliem. Die’s pasargi — palaidīšu vēl ko garām! Skatos, klausos, brīnos — skaidrības joprojām nav. Secinu tikai vienu, ka ir triju kategoriju runātāji.
45% ir tie, kuri atvēlētajā laikā paspēj izstāstīt gan par globālo sasilšanu, gan par mūžīgo sasalumu, gan kāmīšu vairošanos. Nav tikai konkrētas atbildes.
Vēl 45% ir tie, kuri slavē un sumina tikai sevi. Konkurentus lamā un noniecina. Protams, arī viņiem pietrūkst laika konkrētai atbildei.
Palikušie 10% ir tā saucamie jauniņie. Lamāt konkurentus viņi vēl nevar. Atbildēt uz jautājumiem (ne īsi, ne gari) vēl nemāk. Cik gudra (dumja) biju, tik arī paliku. Jāsāk vien pašai punktierēt un viņu solījumus ķidāt.
Sola jau visu ko. Rūpēties, sargāt un mīlēt gan “rozā”, gan “zilos”. A kas man no tā? Pilnīgi nav aktuāli — es dāma ar tradicionālo orientāciju.
Sola palielināt neapliekamo minimumu. Atkal garām! Esmu bezdarbniece. Cel vai necel minimumu — manam maciņam no tā ne silts, ne auksts. Teiksiet, ka nākotnē tas tomēr var noderēt? Nu, nezinu, nezinu… Ja nav “biezu” un “spalvainu” paziņu, tad atrast darbu ir gandrīz vai neiespējamā misija. Un, ja vēl gadiņi ap 45 — tad ir pilnīgs vāks! Vari aizmirst par visām nākotnes vīzijām. Protams, var arī Rīgā darbu pameklēt. Piemēram, vajadzīga apkopēja — skaista, slaida, ne vecāka par 25. Arī sētnieki vajadzīgi — pirmā līmeņa augstākā izglītība, angļu valodas zināšanas. A ko jūs gribējāt? Kā tad tu pakritušam, “nogurušam” angļu puikam paskaidrosi, ka apčurāt pieminekļus — tas ir “fui”!
Sola bardaku medicīnā savest kārtībā. Arī garām! Vairs nav aktuāli. Man jau sen gājiens pie dakteriem ir kā lidojums uz Mēnesi. Tikai sapņos! Man ir izstrādāta sava medicīna. Un tur viss ir kārtībā. Ledusskapī upeņu zaptes burkas. Plaukti piebāzti zāļu tējiņām. Sāpēm un stīvumam arī viss sagatavots — kur kāpostlapiņu piesiešu, kur sīpola šķēlīti vai ķiplokdaiviņu pielikšu. Tautieši, dzīvosim zaļi!
Sola jau arī zaļu Latviju. Latvija — viens vienīgs dabas parks! Ne skaidiņa lec, ne žagariņš lūst, ne ruksītis rukšķina, ne rūpnīcas skurstenis kūpina. Mēs, latvieši bāleliņi, pastaliņās, ar zirdziņu, “pliku”, toties dabīgu rudzu maizīti, tīru avota ūdentiņu dodamies Eiropas tālēs zilajās. Par zaļu Latviju! Par zaļiem latviešiem!
Solījumu stūrakmens, protams, ir pensijas. Nu, kā var nesolīt? Sola pielikt, sola atņemt. Esmu stāvā sajūsmā par Latvijas jauno eksportpreci. Proti — pensionārus eksportēt uz kaimiņvalstīm! Nav ko Latvijas budžetu apgrūtināt!
Līdz pensijai gan vēl ir jānodzīvo. Ar mūsu ekstremālo dzīvesveidu, kāpostlapu medicīnu un vislētāko desu vēderā tas ir visīstākais varoņdarbs. Par to vajadzētu Triju Zvaigžņu ordeni piešķirt!
Bet vēl jau arī strādāt vajag. Lai atsaucas biznesmeņi, kuri gatavi pieņemt darbā vecmāmiņas un vectētiņus! Jeb mēs visi nākotnē būsim baigie biznesopīši un biznesomītes? Margrietiņu laikā zīlēsim — līdz pensijai nodzīvošu, nenodzīvošu, nodzīvošu… Ja nodzīvošu, cik gadu paveiksies pensiju baudīt — vienu, divus vai visus desmit? Kā sacīt jāsaka — pats savas laimes (pensijas) kalējs. Jāmeklē vien garā zeķe, kur pensijai latiņus steidzami sākt krāt.
Mēs esam gudri, lai ko politiķi arī teiktu, mēs esam pacietīgi. Tikai nevajag to bezgalīgi pārbaudīt. Novēlu baltajiem un pūkainajiem deputātiem nekļūt par uzpūtīgiem tītariem! Tādiem, kas savā augstprātībā pārstāj redzēt, dzirdēt un saprast mūs, vēlētājus. Dzīvot, strādāt un mīlēt gribošus Latvijas cilvēkus.
