Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā. Augusta otrā nedēļa. Pēdējie notikumi valstī uz vēlēšanām tieši neattiecas, tomēr, izvēloties sev tīkamāko kandidātu sarakstu, būs lietderīgi tos atcerēties.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.
Augusta otrā nedēļa
Pēdējie notikumi valstī uz vēlēšanām tieši neattiecas, tomēr, izvēloties sev tīkamāko kandidātu sarakstu, būs lietderīgi tos atcerēties.
Pirmais ievērības cienīgais politiski ekonomisko kaislību uzvirmojums izpaudās Paula Stradiņa universitātes klīniskajā slimnīcā. Veselības ministrs slimnīcas vadītāju Māri Pļaviņu dažu dienu laikā padzina no amata. Process risinājās zibenīgi — ministrs pasludināja, ka slimnieku un personāla ēdināšana vācu firmai “P. Dussmann” uzticēta, neievērojot valsts un slimnīcas materiālās intereses, precīzāk — noslēgts “nepareizs” līgums ar “nepareizu” firmu, tāpēc arī slimnīcas vadītājs vairs nav “pareizs”.
Parasti, ja ir aizdomas, ka uzņēmuma vai iestādes vadītājs ir pārkāpis likumu, noteikumus vai nav ievērojis būtiskas instrukcijas, pārkāpumu izmeklē likumsargu instances, sākot ar Valsts kontroli un beidzot ar prokuratūru. Tikai pēc to atzinuma par konstatētiem pārkāpumiem lemj par uzņēmuma vadītāja atbilstību amatam un atbildību (politisku, administratīvu, kriminālu). Pļaviņa kunga gadījumā ministrs vienpersoniski nolēma, ka slimnīcas vadītājs ir likumpārkāpējs un no darba atlaižams nekavējoties. Tikai pēc tam tika izveidota ministrijas komisija, kas pāris dienu laikā izmeklēja, izvērtēja un apstiprināja — Pļaviņa kunga parakstītais līgums par ēdināšanu ir tik neizdevīgs, ka par slimnīcas vadītāju ieceļams cits ierēdnis. No ministra partijas. Interesanti, vai ministrijas komisijas atzinums varēja arī nesakrist ar paša ministra viedokli?
Savā prātā spriedu: re, ministrs ēdināšanas pakalpojumu biznesu bija apsolījis kādam partijai (varbūt sev pašam) pietuvinātam darbonim (partijas atbalstītājam), bet Pļaviņš ņem un šo ieceri izjauc! Tomēr LTV 1 programmas raidījums “Simtais pants” manus naivos pieņēmumus un secinājumus sašķobīja. Izrādās, slimnīcai drīzumā piešķirs simts miljonu (neieklausījos, latu vai eiro) no Eiropas Savienības fondiem. Tātad — kur “grozīsies” tādas summas, tur iestādes vadītājam jābūt no savas partijas, jo, “kur kokus cērt, tur skaidas lec”. Un no tāda naudas apjoma “skaidu” daudz. Pirmkārt, pasūtījumi un ar tiem saistītie līgumi (ar “īstajām” firmām). Otrkārt, dažādi maksājumi, ko ierosina uzņēmuma vadītājs un apstiprina valde (padome) — labdarība, sponsorēšana utt. Noteikti vēl ir “treškārt” un “ceturtkārt”, jo atceros, kā tika izsaimniekots kredīts G—24, kā bez pēdām pazuda “Latvenergo” miljoni, u. c.
Lai Dievs dod, ka mani prātojumi izrādītos pilnīgi aplami! Ja tomēr piepildītos, tad kārtējo reizi labi domātā nauda no ārpuslatvijas avotiem valsts attīstību nesekmētu un tautas labklājību atstātu iepriekšējā līmenī. Stradiņa slimnīcas gadījumu paturēšu prātā līdz vēlēšanu dienai, ja līdz tam nekas nemainīsies.
Vēl dienasgrāmatā būtu atstājamas pārdomas par četru noziedznieku bēgšanu no Rīgas Centrālcietuma. Fakts kā tāds nav nekas sevišķs, visos laikos pasaulē no cietumiem ir bēguši un bēgs. Komentāru vērti ir fakti, ko atklāja notikušais: kam būtu bijis jāzina — nezināja; kam būtu jādzird — nedzirdēja; kam jāredz — neredzēja; kam jāšauj — netrāpīja. Cietuma perimetrs bez signalizācijas. Nu kaut vai būtu diegā piekārtas tukšas konservu kārbas, vismaz apkārtnē dzīvojošie dzirdētu graboņu, pamostos! Arī dzeloņstiepļu murskulis virs sētas tikai butaforija, ar parastiem darba cimdiem novācama, lai netraucē. Un vēl: kam būtu izziņojama trauksme — tūļājās, tāpēc braukšanu līdz robežai bēgļiem neviens nekavēja, robežas šķērsošanu netraucēja. Bet tas, kam jāatbild par visiem neredzējušajiem un nezinājušajiem, savu vainu (atbildību) visā notikušajā pat nedomā saskatīt, kur nu vēl publiski atzīt.
Prātā nāk kādreiz lasītais un dzirdētais. Valstsvīri, ierēdņi, inženieri, kurus sabiedrība vainoja kādā nozīmīgā nodarījumā, izņēma no rakstāmgalda atvilktnes revolveri un nošāvās. Tā rīkojās tajos laikos, kad atbildīgos amatos bija vīri no aristokrātijas aprindām, kas godu un cieņu vērtēja augstāk par dzīvību. Mūsdienās atbildīgi ierēdņi, kas apzinās savas kļūdas vai neizdarības (arī neprasmes) ārkārtējā notikumā, atsakās no ieņemamā amata. Tā darīja ministrs Ģirts Valdis Kristovskis pēc ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes cietuma, tā darīja ministrs Dainis Turlais pēc smagas nelaimes Talsos. Tā darīja cilvēki, kuri politikā nākuši no inteliģences aprindām, kam gods un cieņa svarīgāki par prestižu amatu. No kādām aprindām nākuši šībrīža valstsvīri, ja viņu attieksmi pret amatu un atbildību par savas rīcības sekām var raksturot: — Nu un? Partija augsto posteni man iedeva, partija, ja uzskatīs par vajadzīgu, arī atņems. Cieņa sabiedrības acīs? Pie vienas vietas, ka tik amats un alga!
Augusta trešā nedēļa
Vēlēšanas tuvojas. Partijas un to pakalpiņi ceļ dienas gaismā rūpīgi vāktos un īstajam brīdim pietaupītos “kompromatus” par konkurentiem. Pašlaik aktuāli kļuvuši slepeni noklausīto tālruņa sarunu ieraksti, kuros dzirdama Rēzeknes gaļas kombināta vadītāja Gunta Piteronoka konsultēšanās ar partijas “Jaunais laiks” vīriem par komerciāli kriminālām problēmām uzņēmumā. Nekomentēšu to, ko varbūt pierādīs tiesībsargājošās iestādes un izvērtēs represīvās instances.
Turpmāk vēl
