Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā. No kļūdām mācās. Jābūt drosmīgam tās saskatīt un atzīt.
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.
No kļūdām mācās. Jābūt drosmīgam tās saskatīt un atzīt. Kritiķi norāda nepilnības rakstnieka, aktiera, mākslinieka darbā. Un viņi, ja vien ir gana talantīgi un stipri garā, savu darbu turpina labāk. Kurš gan vēl objektīvāk var saskatīt (un līdz ar to kritizēt!) trūkumus mūsu šībrīža vadošo politiķu darbā, ja ne tauta, vēlētāji? Mēs, kuri uz savas “ādas” izbaudām valstsvīru sastrādātos “panākumus”. Kuri algās un pensijās saņemam pusi no iztikas minimuma, bet tomēr vēl turpinām eksistēt.
Bet Stendzenieka kungs mudina runāt tikai par labo! Piedodiet, reklāmu speciālist, piecdesmit gadu esam slavinājuši gan partiju, gan tās “viedos” vadoņus. Piecdesmit gadu pa visu pasauli esam plātījušies ar sasniegumiem un dzīves augšupeju, savu darba uzvaru augļus salīdzinot ar … 1914. gada statistikas skaitļiem. Tāpēc tagad Stendzenieka kungs var atgādināt, ka veikalu plauktos bija tikai zilcgaļa un margarīns. No savas pieredzes vēl papildināšu: arī tie bija nopērkami tikai pēc stundām ilgas stāvēšanas garā rindā un ja bija “izsviesti” pietiekamā daudzumā. Nu ko, slavināsim pašreizējo partiju (-jas) un tos, kas paši sevi ar mediju starpniecību dēvē par politisko eliti, un pilnā gaitā trauksimies uz to dzīves līmeni, par kuru atgādina stendzenieki, lietojot vārdus “zilcgaļa”, “zaporožecs” utt.
Man var pārmest, ka dzīvē saskatu pārāk daudz tumšo krāsu. Man ir ar ko salīdzināt. 1992. gadā Rīgas pils augšstāvā, Valsts vēstures muzeja telpās, biju aplūkot izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Stendos un vitrīnās redzēju dokumentus un citas vēstures liecības, kas atklāja un pierādīja, ka trīsdesmito gadu beigās Latvija visās nozīmīgajās nozarēs, arī izglītībā, kultūrā un dzīves kvalitātē, bija pirmajās četrās piecās vietās Eiropā, bet dažās jomās — pat pasaulē. Valsts Pirmā pasaules kara laikā bija cietusi daudz vairāk par citām cariskās Krievijas guberņām. Visi rūpnieciskās ražošanas līdzekļi izvesti uz Krievijas vidieni. Kas nepagūts aizvest, kara laikā izlaupīts. Ceļi, tilti, pilsētas sagrautas. Iedzīvotāji bēgļu gaitās izkaisīti pa visu pasauli. Lauksaimniecības atjaunošanai ne sēklas, ne lopu, ne darba zirgu. Bet pēc 15—20 gadiem valsts jau bija ekonomiski attīstītākā Eiropā. Darba un labākas dzīves meklējumos uz Latviju brauca gan poļu, gan lietuviešu laukstrādnieki.
Vērtējot mūsu dzīvi pirms 9. Saeimas vēlēšanām, salīdzinot ar pirmskara Latviju, jājautā, kāds karš ir brāzies pāri mums? Kādas viesuļvētras, plūdi vai mēra epidēmijas nav ļāvušas labklājības līmeni sasniegt nu kaut vai tuvāko kaimiņu — lietuviešu un igauņu — kvalitātē? Kāpēc mums vajadzētu piebalsot Stendzenieka kungam un jūsmot: labi, ka vēl tā? Lai gan — Stendzenieka kungs jau nemaz negaida, lai mēs viņam piebalsotu. Gaida, lai mēs balsotu par tiem, kam viņš dzied slavas dziesmas, kuriem tās vītero un daino pārējie pirmsvēlēšanu aģitācijas smagsvari.
(Turpmāk vēl)
Ilmārs Kalnietis Skrīveros
