Turpinājums. Cik miljonu no valsts līdzekļiem pēdējos gados ieguldīti, lai pagastos sekmīgi darbotos kultūras nami, lai jauniešiem (un arī cita vecuma cilvēkiem) būtu iespēja brīvo laiku pavadīt pašdarbības kolektīvos, interešu pulciņos?
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.
Cik miljonu no valsts līdzekļiem pēdējos gados ieguldīti, lai pagastos sekmīgi darbotos kultūras nami, lai jauniešiem (un arī cita vecuma cilvēkiem) būtu iespēja brīvo laiku pavadīt pašdarbības kolektīvos, interešu pulciņos? Pie mums, Skrīveros, kultūras namā ikviens var dziedāt, dejot, spēlēt. Kultūras nama senā ēka dažu gadu laikā atjaunota gan no iekšpuses, gan ārpuses, taču tas panākts tikai ar pagasta padomes finansējumu. Bet cik tādu pašvaldību valstī ir, kas spēj no sava budžeta veltīt līdzekļus gan kultūras nama uzturēšanai, gan pašdarbnieku atbalstīšanai, gan vēl atmaksāt kredītus, kas ņemti kultūras nama ēkas remontēšanai?
Saistībā ar lielajiem daudzus miljonus vērtajiem projektiem prātā nāk mana paziņas teiktais par valsts pasūtījumu aizkulisēm: — Ilmār, ko tu brīnies? Ikviens valsts pasūtījuma konkurss beidzas ar viena jau iepriekš prognozēta pretendenta uzvaru. Tai seko līgums, ko paraksta gan pasūtītājs, gan izpildītājs. Un ir nerakstīta tradīcija, ka pēdējais pasūtītājam par parakstu līgumā maksā četrus procentus no līgumā noteiktās summas.
Teiktajam būtu jātic, jo mans paziņa tolaik bija deputāts Jēkabielas namā Rīgā…
Gandrīz vienlaikus ar Tautas partijas ministru slavināšanu Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā sāka rādīt Ventspils pilsētas mēram Aivaram Lembergam veltītus antireklāmas klipus ar kopīgu nosaukumu “Trīs jautājumi Aivaram Lembergam”. Daži no tiem izskanēja ar nepārprotamu zemtekstu un rosināja skatītājus no dažādiem aspektiem kritiski uzlūkot Lembergu kā potenciālu premjerministra kandidātu nākamajā valdībā.
Antireklāmas pasūtītāji, veidotāji un publiskotāji vienā no trim jautājumiem ironizē par Ventspils pilsētas “galvas” ne visai dižajiem auguma parametriem un saistībā ar to piemin tā saukto “Napoleona kompleksu”. Piedodiet, kungi, jūs neesat korekti, jūs neesat džentlmeņi, bet gan ļautiņi Centrāltirgus sētnieka līmenī. Un līdz ar to visi jūsu klipos ietvertie akcenti (brīdinājumi vēlētājiem) kļūst par tirgussievu mēļošanu.
Pārdomas rosina kas cits, proti, kas klipus “Trīs jautājumi…” pasūtījis? Vai skauģi? Vai atriebties kāri kādreiz pievilti darījumu partneri? Vai sāncenši biznesā? Esmu pārliecināts, ka ne vieni, ne otri, ne trešie. Latvijā ir politiķi, kuriem bail, ka iesildītais (iecerētais, kārotais) premjerministra krēsls var kļūt par Lemberga troni. Tikai vēlētāji pēc pāris mēnešiem lems, kas tajā sēdīsies.
Par Lembergu kā Ventspils mēru man ir savs viedoklis. Laba jau ir viņa lolotā pilsēta. Ventspilnieki ir apmierināti. Bet, ja biznesmenis no Amerikas, vārdā Hammers, sešdesmitajos gados sava biznesa interesēs nebūtu Ventspils ostā ierīkojis naftas produktu terminālu, ja tas pats Hammers nebūtu rosinājis padomju valdību no maģistrāles Novopolocka—Mažeiķi būvēt naftas cauruļvada atzaru uz Ventspili, vai šī osta un pilsēta kaut vai ar desmit lembergu pūlēm būtu tāda kā šobrīd? Un vēl — kas no Hammera savulaik paveiktā ir ieguvis vairāk: pilsēta vai Lembergs ar saviem radiem, miljonārs Kokalis, miljonārs Skoks un virkne citu kokaļu un skoku, kas gan ar savu bagātību neplātās, dodot priekšroku vairīties no ļaužu un varas iestāžu acīm? Jebkurai monētai ir divas puses. Jebkuram politiķim ir divas sejas. Viena, ko rādīt vēlētājiem, otra, ko pēc gadiem ļaudīm parādīs vēsturnieki. Lembergs un Ventspils ir tā seja, ko redz vēlētāji. Ko kādreiz parādīs vēsturnieki?
Turpmāk vēl
