Cilvēki raksta dienasgrāmatas, lai tā laika norišu mirkļi kļūtu par atspulgiem uz papīra.
Cilvēki raksta dienasgrāmatas, lai tā laika norišu mirkļi kļūtu par atspulgiem uz papīra. Lai ikdienas spilgtāko notikumu uzjundītās kaislības jau nākamajā mirklī neizplēnētu kā matiolu skurbinošais aromāts jūlija rīta svīdumā. Kā izgaist prātus mulsinošie politiķu solījumi gadu ritumā.
Arī es ne reizi vien prātā esmu pārcilājis laika gaitā redzēto, dzirdēto, piedzīvoto. Pārcilājis un nožēlojis, ka tas viss nav saglabāts dienasgrāmatā. Tagad, pāršķirstot lappuses, aiztaupītu vienu otru kļūdu, izvēloties rīcību, dažu labu aplam pateiktu vārdu. Tad saviem mazbērniem varētu lielīgi atgādināt — re, es jau toreiz teicu, ka tā būs, jau tad man bija taisnība!
Un tomēr — labu darbu sākt nekad nav par vēlu. Dienasgrāmatu var rakstīt arī, esot pensijā, uz notikumiem raugoties un tos vērtējot no augsta nodzīvoto gadu kalna. Un dienasgrāmatai pateicīgs ir laiks, kad tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas, kad lielākus burbuļus un asāku piedeguma smārdu met politisko kaislību katls.
