Aizvadītā bija grūta nedēļa. Laiks kļuva aukstāks un bija jāsagatavojas ziemai, lai cilvēkiem būtu piemēroti darba apstākļi. Arī Rīgā mums ir Aizkrauklē ražoto māju ekspozīcija un tās bija jāpieslēdz apkurei.
Taču daudz problēmu bija, arī strādājot ar cilvēkiem — gan darbiniekiem, gan klientiem. Ņemot vērā pašreizējo situāciju valstī, klientiem ir grūtības rast finansējumu būvniecībai, un tas bremzē arī mūsu biznesa attīstību. Vienā nedēļā labvēlīgā situācijā varam dot darbu četrdesmit cilvēkiem, nākamajā — varbūt tikai desmit. Tas rada nevajadzīgu spriedzi gan uzņēmumā, gan strādājošajiem. Šobrīd attīstības tempi samazinās ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē.
Visvairāk cieš tieši celtniecības uzņēmumi. Šajā jomā prognozē arī lielāko bezdarbnieku skaita pieaugumu. Taču, no otras puses, celtniecība bija tā joma, kurā varēja nopelnīt salīdzinoši ātri. Daudzi tai pievērsās nevis tāpēc, ka celtniecība ir sirdslieta, bet ātras peļņas vilināti. Nevar vienreiz uzklāt flīzes un saukt sevi par meistaru. Tieši šie uzņēmumi grūtībās nonāks pirmie, un tajos darbu zaudēs lielākais cilvēku skaits. Tiem, kuri ir īsti profesionāļi, klāsies grūti, taču viņi izturēs. Varbūt tāpēc krīze ir pat vajadzīga, lai atsijātu labākos. Mājokļi cilvēkiem vajadzīgi gan tad, kad klājas labi, gan tad, kad ir problēmas.
Pasūtījumu saglabās tie, kuri spēs strādāt kvalitatīvi. Pārējie jau ir zaudējuši darbu vai arī drīzumā to zaudēs.
Mana uzņēmuma strādnieku darbs ir atkarīgs no tā, cik ātri pasūtītāji spēs sagādāt finansējumu saviem projektiem. Diemžēl ļoti daudzi pasūtījumu atliek no vienas nedēļas uz nākamo. Kaut vai Gruzijas projekts. Pasūtījums gaidāms ļoti liels, Gruzijas partneri apgalvo, ka mājas viņiem ļoti vajadzīgas, taču mēs savukārt neko nevarēsim darīt, kamēr mūsu kontā neieskaitīs naudu.
Protams, man, Amerikas pilsonim, ļoti svarīgas bija arī valsts prezidenta vēlēšanas. Pats arī vēlējos piedalīties šajās vēlēšanās, taču nevarēju. Lai varētu balsot, vairākus mēnešus būtu jānodzīvo ASV, tad jāreģistrējas kāda štata vēlētāju sarakstā. Tad gan var nobalsot jebkurā vietā pasaulē. Nevar atbraukt pēdējā nedēļā un reģistrēties.
Tomēr es rūpīgi sekoju vēlēšanu gaitai. Vairākas reizes naktī modos un ziņās lasīju, kurš no prezidenta amata kandidātiem gūst virsroku. Kuram kandidātam es jutu līdzi? Ja man būtu jāizveido savu favorītu saraksts, Baraks Obama, kurš uzvarēja, būtu šī saraksta pēdējā rindiņā.
Esmu ievērojis, ka pēdējos gados amerikāņi balso pret, nevis par kaut ko. Izvēloties Obamu, mani tautieši izteica tādu kā protestu. To grūti izskaidrot. Ne republikāņi, ne demokrāti šobrīd nespēj piedāvāt perspektīvus kandidātus.
Runājot par jauno prezidentu, man nav skaidrs, kā viņš tik tālu tika. Viņa politika ir viena lieta, taču par viņa personību ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. 20 gadu laikā viņam ir uzdots daudz jautājumu par viņa ģimeni, izcelsmi, taču atbilde tā arī nav saņemta. Viņš nevēlas rādīt savu dzimšanas apliecību, jo tikai Amerikā dzimis cilvēks var kļūt par valsts prezidentu. Ja viņš nerāda apliecību, rodas jautājums, vai viņš patiešām ir dzimis Amerikā? Zināms, ka bērnībā viņš dzīvoja Indonēzijā. Tās ir viņa vienīgās bērnības atmiņas. Tautā runā, ka viņš ir mācījies musulmaņiem domātā skolā, kur Korānu apgūst oriģinālvalodā. Ja kāds komentētājs viņam par to jautā, viņš uz jautājumu neatbild. Vienalga, jautājums ir labs vai slikts. Viņš pat neatzīst, vai jautājumā ietvertais fakts atbilst patiesībai vai nē.
Tas nozīmē tikai vienu — politiskā situācija valsts iekšienē mainās. Es domāju, ka šāds cilvēks kā Obama varētu apstādināt tieši pozitīvās pārmaiņas. Agrāk par visu atbildēja ne tikai prezidents, bet arī partija, kuru viņš pārstāv. Pirms citām vēlēšanām partijas piedāvāja vairākus spēcīgus kandidātus, taču šoreiz demokrāti nedarīja gandrīz neko.
Konstitūcijā noteikts — kandidāti nedrīkst pieņemt nekādu ārvalstu palīdzību. Taču zināms, ka Obamam palīdzēja cilvēki no Vācijas, Indonēzijas, citām valstīm.
Šobrīd sākta arī izmeklēšana, jo konstatēts, ka vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku reģistrēti vēlēšanām vienlaikus Floridā un Džordžijas štatā. Tas ir pretlikumīgi. Nav gan zināms, vai viņi abos štatos arī nobalsojuši. 100 tūkstošu, protams, būtiski vēlēšanu rezultātus ietekmēt nevar, taču tas rada aizdomas, ka līdzīga situācija varētu būt arī citos štatos. Amerikāņi jokoja: “Balsojiet par Obamu agri un bieži.”
Pirmo reizi mūsu valsts vēsturē prezidenta amatu ieņems cilvēks ar tumšu ādaskrāsu. Domāju, tam, kādai rasei pieder cilvēks, kurš ieņem augstāko amatu, nav nozīmes. Tas ir tāpat kā biznesā. Vadošajiem amatiem jāizvirza paši gudrākie un profesionālākie. Taču, iespējams, bija daudz cilvēku, kuri balsoja tieši šī iemesla dēļ — viņi nevērtēja viņa pieredzi un izcelsmi.
Domājot par situāciju Latvijā, liekas ka liela daļa nevajadzīgu ķibeļu rodas tikai tāpēc, ka valdība strādā pārāk neilgu laiku. Dzirdētas baumas, ka pašreizējās valdības dienas ir skaitītas. Amerikā valdība mainās ik pēc četriem gadiem, Itālijā — parasti trīs reizes gadā. Latvijā šāds cikls nav ievērots. Taču cilvēks, kurš šādā situācijā ticis pie varas, neilgā laikā var izdarīt arī daudz slikta, pieņemot sasteigtus lēmumus. Stabilas vērtības var radīt tikai ilgākā laikā. Tāpēc ilgtermiņa prezidentūra ir labāka valsts pārvaldes forma.
Latvija drīz svinēs neatkarības 90. gadadienu. Taču šo svētku tuvošanos neizjūtu. Esmu ievērojis, ka lielākā daļa svētku Latvijā diemžēl visai maz saistīti ar patriotismu, vairāk ar alkohola lietošanu. Pēc katriem svētkiem ir vilšanās. Tikai pašu Latvijas iedzīvotāju spēkos ir mainīt šo situāciju.
