Februāris ir laiks starp ziemu un pavasari. Arī cilvēka dzīvē katra desmitgade šķiet kā robeža uz kaut ko jaunu. Tā tas ir arī klintainietei Marinai Kotovičai, kura februāra sākumā svinēja savu 40. jubileju. Par februārī dzimušajiem teic, ka viņi nereti pārsteidz visus ar saviem slēptajiem talantiem un noteikti bauda apkārtējo uzticību. Var tikai piekrist.
Tehnika nepatīk
Marinas dzimtā puse ir Viļāni, un no turienes ceļš veda uz Rīgu apgūt dzelzceļnieka profesiju. Pašai par to intereses nav bijis, tā vairāk vecmammas izvēle, jo kaut kur meitenei taču jāmācās. Marina teic, ka tehniskas lietas viņai nemaz nepatika, arī rasēšana nepadevās, kas bija nepieciešama šīs profesijas apguvē, tāpēc šo tehnikumu nepabeidza. Izglītoties turpinājusi citviet, apmeklēti dažādi kursi, kas jau bija pašas izvēle.
Darbs Marinai vienmēr bijis ar cilvēkiem — vispirms tirdzniecībā, tad ilgu laiku šūšanas uzņēmumā Pļaviņās. Viņa atceras, ka, sākot tur strādāt, baidījusies no šujmašīnām, un pat jautājusi ražotnes vadītājai Inesei, vai nav darba bez tām, bet viņa teikusi — iemācīsies! Tā arī bija, turklāt paveikt šuvumu precīzi un ātri, kā nepieciešams šādā ražošanā. Šūšana gan nekļuva par viņas aizraušanos, lai arī mājās ģimenes vajadzībām kaut ko izgatavotu, bet tas viss noteikti ir palīdzējis.
Darbs ar cilvēkiem nekad nav viegls
Marina ir cilvēks, kuram patīk apgūt kaut ko jaunu un nestāvēt uz vietas. Tāds ir arī tagadējais darbs degvielas tirdzniecības uzņēmumā “Astarte-Nafta”. Viņa ir degvielas uzpildes stacijas vadītāja turpat Klintainē, un tas ir pavisam kas cits nekā līdz šim darītais. Tik daudz kas bijis jāapgūst no jauna un būs vēl jādara. Tomēr tas viņai šķiet interesanti un paplašina redzesloku. Darbs ar cilvēkiem gan nekad nav viegls, tomēr Marina atzīst, ka nav tādu situāciju, ko nevar atrisināt, un sliktu klientu nav bijis.
Lai arī tehniskas lietas dzīvē nav bijušas tuvākās, iztikt bez tām nevar, un jau trešo gadu Marina pati ir autovadītāja. Vīrs pierunājis, ka vajag iegūt vadīšanas apliecību, un iegādājās viņai arī auto. Bez tā šobrīd grūti, un automašīna dod lielāku brīvības izjūtu, tomēr ikdienā joprojām vēl nākas pārvarēt nedrošību intensīvajā satiksmē. Jo vairāk redz, kas notiek apkārt, jo vairāk piezogas bailes. Tāpēc ģimenes izbraukumos automašīnas vadību Marina labprātāk uztic vīram.
Garlaicīgi nav
Marina ar vīru Leonīdu ir vieni no tiem pāriem, kuri kāzas svinēja īpašā datumā — 07.07.2007. Tā kā pirms tam jau kā ģimene dzīvojuši kopā, laulību dienu izvēlējušies laikus.
Ģimenē aug dēls Maksims, kurš šogad beigs vidusskolu, un dvīņu meitenes Anastasija un Elizabete. Viņas mācās 2. klasē, un vecāki atzīst, ka kopā tā ir jautra kompānija! Kā jau vecākais, Maksims ir nosvērtāks, un māsas viņu gan mīļo, gan savu reizi “apceļ”. Brālim un māsām ir desmit gadu starpība. Marina teic, ka ilgi domājuši par otru bērnu ģimenē, ka brālim vajadzētu māsu, bet kaut kā ilgi nevarēja saņemties, un rezultātā ir divas!
— Kad meitenes piedzima, Maksims daudz palīdzēja un arī vēlāk, ja vajadzēja, pieskatīja māsas. Arī tagad palīdz viņām mācīties. Pastrīdas, pakaitina, bet reizināšanas tabula galvā tomēr ir. Sākumā meitenēm mācībās veicās diezgan grūti, bet ar laiku radās interese, palīdzēja arī sacensības gars — kurai labāks vērtējums, — smaida Marina.
Māmiņa atzīst, ka dēls jau nostabilizējis savas intereses, un tā ir ekonomika, bet meitenes vēl ir radošajā vecumā. Īpaši Elizabete, kura nemitīgi kaut ko var zīmēt, līmēt un veidot. Māksla ir visur, un mājās tādēļ pat remontu nācies veikt, jo visas sienas bijušas apzīmētas. Arī tagad viņai ideju radošām izpausmēm netrūkst. Anastasija esot nosvērtāka.
Mazāk laika sev
Šobrīd Marina pati sev var veltīt mazāk laika, jo lielākā uzmanība nepieciešama ģimenei. Viņi gan cenšas, lai viss laiks nepaietu tikai ikdienas rūpēm, lai vairāk to varētu veltīt kopīgām interesēm. Tāpēc arī dārzā neko daudz vairs neaudzē, lai arī dzīvo laukos. Marina atzīst, ka tagad vispār cilvēkiem dzīves ritms un prioritātes mainījušās. Tāpat vairs negribas jubilejas pie pilniem galdiem. Tad labāk aizbraukt uz kādu kafejnīcu un gūt īpašās izjūtas kopā ar savējiem.
Bez rosīšanās virtuvē gan tik kuplā ģimenē neiztikt. Viņa piekrīt teiktajam, ka visu gaumēm izpatikt nav iespējams, tāpēc dažkārt kādam jāsamierinās ar citu izvēli. Tomēr visi ir iemācījušies kaut ko sev pagatavot. Ja ir laiks un iedvesma, Marina kopā ar meitenēm labprāt cep kaut ko īpašu — kūkas vai pīrādziņus.
Kotoviči noteikti ir ceļotāji. Liela ģimene dārgus ceļojumus nevar atļauties, tāpēc viņi plāno savas ekskursijas, lai gan vārds “plāno” viņiem nav piemērotākais.
— Mums bieži vien viss notiek spontāni — ir brīvs laiks, un braucam. Varbūt nekur tālu, bet kaimiņvalstis bieži apmeklētas. Ar savu automašīnu bijām arī Kaļiņingradā. Vienmēr atrodam interesantas vietas, kur iegriezties, un, šādi ceļojot, arī ieguldījumi nav lieli, — saka Marina.
Ja būtu vairāk laika, viņa labprāt lasītu, tas paticis jau no bērnības. Arī citiem vaļaspriekiem pagaidām nav laika, bet Marina par to nebēdā — dzīve ir piepildīta. Viņa nekad nav tiekusies pēc netveramām lietām, bet kaut kā reāla. Turklāt viss, ko vēlējusies, ar laiku arī atnācis. ◆
