Ja runājam par tādu makšķerēšanas veidu kā velcēšana, tad uzreiz teikšu, ka man īsti pie sirds šī nodarbe neiet. Jā, es to pieprotu, ir laiva, ir motors, ir GPS salikti punkti no dažādu upju un ezeru nostūriem, tomēr es to saucu par samērā dīkdienīgu pasākumu.
Var palielīties ar lomu
Noteikti tam nepiekritīs daudzi citi copmaņi, un es arī neuztiepju savu viedokli, jo katram jau ir savs. Pie mums Latvijā ir ļoti daudz šādu velcēšanai ideālu vietu ar līdzenu gultni, tāpēc arī noķerto zivju lomi ir vērā ņemami. Es zinu daudzus copmaņus, kam velcēšana ir galvenais makšķerēšanas novirziens. Tā īsti neko citu viņi nemāk. Toties var palielīties ar izciliem līdaku, samu un zandartu lomiem.
Piemēram, tādā ezerā kā Burtnieks citāda līdaku vai zandartu makšķerēšana pat nav īpaši loģiska, jo praktiski visur ir vienāds dziļums. Vienīgais izņēmums ir pavasaris, kad plēsoņas galvenokārt uzturas piekrastes jauno zāļu dzinumu rajonos, bet tā tas praktiski ir visos stāvūdeņos. Burtniekā velce ir neaizvietojams makšķerēšanas veids.
Starp citu, bija laiki, kad velcēšana aiz motora bija aizliegta. Jūs zināt, kāpēc? Tāpēc, ka viens īpaši “gudrs” un augstā krēslā sēdošs “prātgalvis” bija izdomājis, ka tā varot noķert pārāk daudz zivju! Tas, ka mums bija, ir un būs ļoti “talantīgi” filozofētāji, kuriem savā darba atskaitē taču kāds krustiņš par it kā smagi paveiktu darbu ir jāievelk, nav novēršams, un tas jāņem vērā.
Arī mūsdienās ir ezeri, kuros zivju resursu aizsardzības nolūkos makšķernieki nedrīkst izmantot laivas pat ar ekoloģiski tīrajiem un klusajiem elektromotoriem.
Taču te ideja ir jau pavisam cita un ņemta no rūgtās pieredzes grāmatas. Visiem šiem dzinējiem ir ļoti spēcīgi akumulatori. Un “maliķi” tos var izmantot dažādām neatļautām zivju iegūšanas metodēm. Liegums ir loģisks, un īpaši tas skar seklos un lielos Latvijas ezerus, kur, iebraucot ar laivu aiz augstajiem zāļu puduriem, var darīt, ko vēlies, jo neviens nespēs neko saskatīt, ne arī saprast.
Inventārs un teorijas
Varbūt daudziem viss var likties ļoti vienkārši. Iesēdies laivā, piekarini motoriņu, ielaid vizuli, atlaidies pret laivas bortu un sāc kursēt. Ne tik vienkārši, makšķerniek! Būtībā velcēšana prasa gudrību. Neko jaunu nepateikšu, bet ir makšķernieki, kas pēc vienas novelcētas sezonas ir metuši šai nodarbei mieru, jo gaidīto rezultātu tā arī nav sasnieguši.
Daudz kas ir atkarīgs no pamatinventāra. Tā ir aukla, makšķerkāts un spole.
Ir speciāli velcei domāti spiningi. Parasti to garums ir no 1,80 līdz 2,40 metriem. Garākus iegādāties vai izmantot velcei nebūtu ieteicams, jo laiva nav krastmala. Te domugraudam — jo garāks, jo elastīgāks — nav pamatojuma. Ar īsāku kātu vieglāk paņemt zivi, kā arī manevrēt pa laivu.
Velcēšanai domātiem spiningiem testi ir ļoti dažādi. Viss atkarīgs no tā — gribi copēt pa smalko vai vilkt zivi ar mieta palīdzību. Pat sasniedzot 300 gramu. Viss atkarīgs no makšķerkāta konstrukcijas īpatnības. Vienam spiningam pārsvarā strādā spicīte, savukārt citam viss kāts visā garumā. Vadmotīvi pašos pamatos ir ļoti vienkārši. Nav svarīgs testa pirmais cipars, bet otrajam nevajadzētu būt zemākam par skaitli 60. Labi būtu, ja, virzoties uz makšķeres spices galu, būtu pēc iespējas vairāk gredzenu. Tas palīdzēs vienmērīgāk noslogot kātu, un caurlaides gala riņķi mazāk plēsīs auklu.
Pārsvarā izmanto pītās auklas. Taču tas ir stipri individuāli, jo, kā zināms, pītā aukla nestaipās. Ja gadīsies kaut kur aizķert velkamo mānekli un nebūs pareizi noregulēta spoles bremzīte, var iznākt pamatīgas nepatikšanas. Cik nav redzēts, kā lūst kāti vai ierauj spiningu ūdenī, jo ne laivu, ne motoru problēmas gadījumā nevar “uz sitiena” apstādināt. Pītās auklas ir vismaz sešas reizes dārgākas par monofilajām, bet toties ļauj kāta galam zibenīgi reaģēt uz katru mazāko pieskārienu. Es, piemēram, nezinu, cik efektīvi var piecirst zivi ar monofilo auklu, ja tā atlaista aiz laivas 80 metru tālumā, bet tieši tas ir aptuveni minimālais nepieciešamais attālums, kādā jātur māneklis, velcējot seklos ezeros. Izturības ziņā pītā būs daudz reižu labāka un līdz ar to ļaus ietaupīt naudu, jo labi vobleri nemaksā tikai pāris latu, bet gan pāris desmitnieciņu.
Spoles. Te ir nedaudz vieglāk. Galvenais, lai saietu virsū vismaz 100, bet vēl labāk, ja 150 metru auklas un cena veikalā nebūtu zem 20 latu. Tāpat auklas uztīšanas kasetei jābūt no metāla. Es ieteiktu izmantot spoles ar “baitraner” sistēmu.
Mūsu zemītē ir ļoti labas velcēšanas vietas. Burtnieks, Lubāns, Saukas ezers, Rāznas, Liepājas un Durbes ezers. Izcila vieta velcētājiem ir Alūksnes ezers. Tāpat veiksmīgi lomi ir Alaukstā un Kāla ezerā. Un nevar aizmirst Lielupi un Daugavu. Visas vietas, protams, nenosaukšu. Nav arī vajadzības, jo katram velcētājam ir pašam vien zināmi rajoni un vietas.
Ar dzīvo zivtiņu
Manā skatījumā šī nodarbe ir daudz interesantāka un dinamiskāka. Īpaši tas saistās ar copi “uz dzīvo” no laivas. Protams, te ir savas problēmas. Vispirms jātiek pie mazajām ēsmas zivtiņām. Kā likums nosaka, ēsmas zivtiņas nedrīkst saķert kādā citā ūdenskrātuvē un tad pārvest atkal tur, kur ir paredzēta plēsoņu makšķerēšana. Iegansts šādam makšķerēšanas noteikumam ir saistīts ar dažādo zivju slimību izplatīšanos vai pārnešanu no vienas ūdenskrātuves uz otru. Atklāti sakot, es gan neesmu dzirdējis, ka jelkāds inspektors būtu noformējis tādu protokolu, bet lai tas paliek likumdevēju ziņā.
Nesākšu tagad gari un plaši stāstīt, kā makšķerēt ar dzīvo ēsmu, bet nosaukšu dažas būtiskas lietas, par ko varbūt viens otrs nav aizdomājies. Ja runājam par makšķerkātu, vislabāk ir izmantot fīderi vai mačkātu ar testu līdz 60 gramiem. Tiem būs lokanas un elastīgas spices, kas spēcīgāka metiena brīdī neļaus dzīvajai zivtiņai atrauties no āķa. Neiesaku izmantot pludiņam spilgtas krāsas. Īpaši tas attiecas uz seklām vietām. Plēsoņas, piemēram, līdakas, nebūt nav tik dumjas, kā viens otrs makšķernieks uzskata. Paņemot dzīvo zivtiņu mutē un ieraugot sev aizmugurē “vizināmies” spilgti sarkanu boju, jo vienam otram šķiet, ka līdaku makšķeres pludam ir jābūt vismaz 20 gramu smagam, viņa zibenīgi mēģinās no ēsmas atbrīvoties. Atgriežoties pie pludiņa izvēles, pilnīgi pietiek ar 10 — 12 gramu smagumu. Krāsojiet to pilnīgi melnu vai citā krāsā, bet noteikti tumšu. Metāla pavadiņai noteikti jābūt elastīgai un mīkstai. Nevajag jaukt pavadas velcēšanai ar pavadām, kas domātas copei ar dzīvo zivtiņu. Āķi nenostiprinām pavadas galā caur griezuli un vēl karabīni. Ar šādu dzelžu daudzumu “aprīkota” dzīvās zivtiņas mugura vai lūpa liks aizdomāties pat pusaklai plēsoņu omei vai opim. Griezulis noteikti ir pavadiņas augšpusē pie pamatauklas. Savukārt pie tās būs piesieta karabīne ērtai pavadiņas nomaiņai. Āķim ir kontakts tikai un vienīgi ar metāla pavadiņu, kuras galā parasti ir pinuma cilpiņa. Nav jābūt ģēnijam un jāpretendē uz zinātnisko grādu, lai izdomātu, kā šo dzelksni savienot ar cilpiņu. Kad izdarīt piecirtienu? Viedokļi ir dažādi. Es daru šādi. Ja dzīvā zivtiņa aizāķēta aiz muguras, pēc plēsoņas copes ilgāk par 15 sekundēm negaidu, bet, ja aiz lūpas, tad gaidu reizes divas ilgāk.
Savus jautājumus man varat uzdot portāla “Copes Lietas” ekspertu sadaļā. Ne asakas!
