Kokneses novada domē tikās Aizkraukles, Kokneses, Pļaviņu, Salas, Jaunjelgavas, Krustpils pašvaldības vadītāji. Sapulcē Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris izteica priekšlikumu izveidot kopīgu pašvaldību aģentūru, kas apsaimniekotu ūdeņus.
Kopā darboties efektīvāk
Visu sešu pašvaldību teritorija ir līdzās Daugavai, un lielais ūdensbaseins principā ir neapsaimniekots — uzsver Dainis Vingris. “Šobrīd mēs, kaimiņu pašvaldības, ko vieno Daugava, esam katra par sevi, bet kopā saimniekot varētu efektīvāk,” uzskata Kokneses novada domes priekšsēdētājs. “Ja arī pārējās pašvaldības no valsts prasītu ūdenskrātuvi savā valdījumā, mēs varētu veidot pašvaldību aģentūru, kas būtu spējīga piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus un sekmīgi darboties. Līdz septembrim, kad plānota nākamā tikšanās, katra pašvaldības varēs padomāt, apspriest un izvērtēt šo ideju, un tad redzēsim, kā šī iecere varētu attīstīties. Ja apsvērumi būs pozitīvi, parakstīsim nodomu protokolu.”
Koknese no Aizkraukles reģionā esošajām pašvaldībām ir pirmā, kas savā valdījumā pārņem nelielu daļu Daugavas baseina — 133,3 hektārus, kas ir novada administratīvajā teritorijā. Pašvaldības teritorijā esošos publiskos ūdeņus var iznomāt rūpnieciskajai zvejai, amatierzvejai, akvakultūras dzīvnieku audzēšanai, kultūrvēsturisko un dabas objektu aizsardzībai un citām vajadzībām atbilstoši normatīvajiem aktiem par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību izmantošanas kārtību.
Ūdeņiem īsta
saimnieka nav
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) informatīvajā ziņojumā raksta, ka bieži saņem valsts institūciju, arī privātpersonu, iesniegumus ar lūgumu kā īpašniecei saskaņot dažādu veidu būvniecības darbus vai arī skaidrot, kam ir tiesības saskaņot būvniecību publiskajos ūdeņos. Tie ir valsts īpašums, taču neviens normatīvais akts šobrīd nenosaka, kura valsts institūcija ir publisko ūdeņu pārvaldītāja un ir tiesīga īpašnieka vārdā saskaņot darbības šajās teritorijās. Valsts meža zemes pārvaldības jautājumi ir Zemkopības ministrijas kompetencē, valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības jautājumus pārzina Satiksmes ministrija. Tomēr VARAM ir nonākusi situācijā, kad nav nosakāms, kuras nozares ministrija būtu atbildīga par būvniecību publisko ūdeņu tuvumā. 2012. gadā VARAM ir pilnvarota sagatavot Ministru kabineta rīkojumu projektus par publisko ūdeņu nodošanu pašvaldību valdījumā, bet tikai tajos gadījumos, ja novada dome ir pieņēmusi atbilstošu lēmumu. Līdz šim ir izdoti vairāki Ministru kabineta rīkojumi par publisko ūdeņu nodošanu pašvaldību valdījumā. Savukārt vēl vairākas pašvaldības šobrīd saskaņo publisko ūdeņu pārņemšanu savā valdījumā, tostarp arī Pļaviņu novads.
Nepietiekami atjauno zivju resursus
Latvijas ūdeņu ekosistēmā notikušās izmaiņas, hidroelektrostaciju celtniecība uz Daugavas, cita saimnieciskā darbība, zvejas intensitātes pieaugums radījis lielus zaudējumus un nelabvēlīgi ietekmē zivju krājumus, ierobežojot, samazinot vai pat pārtraucot daudzu zivju sugu (īpaši ceļotājzivju) dabīgo vairošanos. Šādos apstākļos lašu, taimiņu, vimbu, plaužu, zandartu, nēģu un citu zivju krājumus var saglabāt un atjaunot, tikai mākslīgi audzējot zivju mazuļus zivjaudzētavās un ielaižot viņus publiskajos ūdeņos un citās dabiskajās ūdenstilpēs.
Sapulcē Koknesē izteikt savu viedokli un redzējumu bija aicināts arī zivjaudzētājs ihtiologs Ojārs Daubers. “Tas ir mans subjektīvais viedoklis, ko var pieņemt vai nepieņemt,” viņš uzsvēra. “Ūdenskrātuve ir milzu bagātība, ko faktiski neizmanto. Pēdējos sešus septiņus gadus šajā ūdenskrātuvē nenotiek pienācīga zivju atražošana, lai gan “Latvenergo” ik gadu šim mērķim atvēl ap 900 000 eiro. Ir vairāki risinājumi, kā veikt zivju mazuļu atražošanu, viens no veidiem — “Latvenergo” naudu novirza Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam “Bior”, un tur veic mazuļu atražošanu. Taču, cik man zināms, septiņu gadu laikā šogad Pļaviņu ūdenskrātuvē pirmo reizi ielaisti līdaku kāpuri, bet tai šāds daudzums ir niecīgs.”
Jānovērš krastu
erozija
Ir vēl vairākas risināmās problēmas, viena no tām — Daugavas krastu nostiprināšana. “Pats dzīvoju Daugavas krastā un redzu, ka erozija turpinās. Esmu izvietojis zīmes un secināju, ka ik gadu aptuveni 20, dažkārt pat 30, centimetru krasts “iet uz priekšu”,” novērojis Ojārs Daubers. “Arī kuģošana ir problemātiska. Nu, nebūs tā, ka mēs Latvijā vienmēr tik slikti dzīvosim, pienāks laiks, kad cilvēki aizvien vairāk varēs atļauties nopirkt motorlaivas un izmantot vienu no aktīvās atpūtas iespējām.”
Taču patlaban nav nevienas kartes ar iezīmētu kuģu ceļu, pēc kā orientēties laivotājiem. Vietumis upes gultne ir seklāka, un laivotāji, uzskrienot akmeņiem un celmiem, salauž dzenskrūves.
Upes malas nav
sasniedzamas
Speciālists uzskata, ka būtu jāpārņem pozitīvā pieredze no citām Latvijas pašvaldībām. Ūdenskrātuve būtu jāizveido līdzīga Alūksnes vai Peipusa ezeram Igaunijā — vietām, kurp dodas makšķernieki no visas Latvijas, maksā dienas naudu par iespēju tur zvejot. “Mūsu teritorijā esošā ūdenskrātuve būtu tikpat vērtīga kā šie ezeri, ja vien to pilnveidotu un attīstītu,” uzskata Daubera kungs. “Būtu jāizstrādā ūdenstilpes apsaimniekošanas projekts, kas ietvertu zivju sugu izpēti, kuras un cik vajag ieviest ilgtermiņā, lai ūdenskrātuve kļūtu pievilcīga makšķerniekiem.”
Jādomā arī par Daugavas krastu sasniedzamību. Daudzviet krastos ir privātīpašumi, un piekļūt upei ir sarežģīti. Aizkrauklē, “Ziedu” teritorijā, ir pāris vietu, kur var piebraukt un nolaist laivu ūdenī, citur piebraucamie ceļi ir privāti. Secē un Staburagā ir labas laivas ielaišanas vietas.
Būtisks ir jautājums — cik tas maksā? “Protams, neviens nevēlas izmest naudu vējā. Izveidojot šādu aģentūru, sākotnēji ieguldījumi būtu nelieli,” lēš Ojārs Daubers. “Pašvaldības iekasē dabas resursu nodokli, ko drīkst izmantot tikai šādām vajadzībām. “Latvenergo” atvēlētā nauda zivju mazuļiem, arī zivsaimniecības fondā ir paredzētas dažādas aktivitātes. Ir diezgan daudz iespēju piesaistīt līdzekļus.”
Jāņem piemērs
no Alūksnes
Alūksnes novada administratīvajā teritorijā esošos publiskos ezerus un upes apsaimnieko aģentūra “Alja”. Tā sniedz arī dažādus pakalpojumus saistībā ar rūpnieciskās zvejas un licencētās makšķerēšanas, ūdenssporta un atpūtas organizācijas jautājumiem. Kopš 2009. gada aģentūra apsaimnieko vēl piecus ezerus un vienu upes posmu. “Alūksnes ezers ir labākais piemērs Latvijā, tas ir unikāli, ko cilvēki šajā jomā ir izdarījuši, aktīvi saimniekojot piecus — sešus gadus,” uzskata Daubera kungs. “Daudzi zemledus makšķerēšanas cienītāji vairs nebrauc uz Peipusu, bet izvēlas doties uz Alūksni. Domāju, arī Pļaviņu ūdenskrātuvi iespējams izveidot tikpat pievilcīgu zvejas un makšķerēšanas entuziastiem.” Arī vairāki citi ezeri — Saukas, Burtnieku — tiek sekmīgi apsaimniekoti.
Vērtē
pozitīvi
Aizkraukles novada mērs Leons Līdums uzskata, ka situācija Aizkrauklē, salīdzinot ar pārējiem novadiem, ir atšķirīga, jo teritorijā ir salīdzinoši neliels Daugavas krasta posms, turklāt daļai baseina ir liegums, nodarboties ar rūpniecisko zveju te nedrīkst. “Kopumā ideja ir laba, to īstenojot, varētu realizēt daudz labu lietu, tas paātrinātu skaisto Daugavas krastu apgūšanu, attīstītu tūrismu. Sadarboties vēlētos, tomēr vēl daudz ir jāizprot un jādiskutē par šo jautājumu ar deputātiem. Jānoskaidro, vai neizdosim vairāk kā iegūsim,” pamato Leons Līdums. “Mums vajadzīga detalizētāka saruna, tāpēc aicināsim idejas iniciatorus un speciālistus, lai visu varētu labāk izvērtēt. Droši vien šai lietai varētu būt augļi, bet šobrīd vēl ir daudz neskaidrību.”
Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs: “Mūsu novadam krasta līnija ir gara, par piestātņu trūkumu sūdzēties nevaram, daudziem ir privātās, ir arī vairākas publiskās, visiem sasniedzamas. Būtiskākais tieši mūsu novadam būtu atjaunot zivju resursus un apturēt krastu eroziju. Manuprāt, iecere veidot pašvaldību aģentūru ir laba. Domāju, ka arī līdzekļus no dabas resursu nodokļa šim mērķim varētu atvēlēt.” ◆
