Satraukuma pilnu vēstuli “Staburags” saņēma no Valles pagasta “Lieltentēnu” māju iedzīvotājiem.
Satraukuma pilnu vēstuli “Staburags” saņēma no Valles pagasta “Lieltentēnu” māju iedzīvotājiem. Viņiem ieildzis konflikts ar māju apsaimniekotājiem. Iedzīvotāji uzskata, ka nav jāmaksā, ja mitekļi brūk kopā, bet apsaimniekotāji nedara neko, lai situāciju uzlabotu. Viņi sūdz cilvēkus tiesā un sāk nesaņemto maksājumu piespiedu piedziņu.
Pakšos svilpo vējš
“Mums ir konflikts ar māju apsaimniekotājiem,” rakstīts vēstulē, kuru parakstījuši septiņi cilvēki. “Dzīvojam vecās bijušās Jaunjelgavas MRS mājās, kuras celtas 1956. gadā. Dzīvokļus neprivatizējām, jo mums piedāvāja paātrināto privatizāciju, kura ir daudz dārgāka. Mājas ir ļoti sliktā kārtībā. Tām ir cauri jumti, sienas saplaisājušas, draud nobrukt logu karnīzes, un arī pamati kuru katru brīdī var izjukt. Pašu spēkiem vairākas reizes esam labojuši jumtu, pat mājas pamatus labojam paši.
Mājas apsaimniekotāja — akciju sabiedrība “Māju serviss KSA” — nav veikusi nekādus, kaut visniecīgākos, uzlabojumus, toties naudu neaizmirst iekasēt. Līgumus par apsaimniekošanu noslēdzām 2000. gada jūnijā. Nezināšanas dēļ tos parakstījām ar atpakaļejošu datumu, un nu par šo laiku aprēķināts parāds. Tagad sākam saņemt arī tiesas lēmumus par parāda piespiedu piedziņu.
Jāmaksā par kaut kādiem mistiskiem komunālajiem pakalpojumiem un ēku apdrošināšanu, taču mēs visu darām paši un nekādus pakalpojumus neesam saņēmuši. Mūsu mājās ir krāsns apkure, nav ūdensvada un kanalizācijas, par sausās tualetes izvešanu rūpējamies paši. Neviens mums neizved atkritumus.
Parakstus iekopē
No 2005. gada janvāra mūsu māju apsaimniekošanu pārņēma uzņēmums “Rīgas centra apsaimniekotājs”. Līgumus neslēdzām, jo viņi gandrīz dubulti paaugstināja īres maksu. Par sliktiem mitekļiem nevar prasīt maksāt tik daudz. Nu uzradušies viltoti īres līgumi, kuros mūsu paraksti iekopēti ar kopētāju. Jaunie apsaimniekotāji sūta paziņojumus par parādiem, kuri radušies, sniedzot mums komunālos pakalpojumus. Mums neviens neko nav sniedzis, turklāt kā var būt parāds, ja īres līgums nemaz nav noslēgts? Viņi tikai vēlas no mums izspiest naudu. Pat draudēja, ka varot mūs “pārdot” un tad izlikt no dzīvokļiem. Uz kurieni tad mūs izliks, uz mežu vai? Sliktāku dzīvesvietu kā “Lieltentēnos” vairs nevar iedomāties. Vai tiešām pensijas vecumā paliksim par bezpajumtniekiem? Tiesās tāpat nekad neuzvarēsim. Ja atņems pensiju, no kā lai dzīvojam? Esam vairākas reizes rakstījuši, ka apsaimniekosim mājas paši un lai mūs liek mierā, taču bez rezultātiem. Dzīvojam valstī, kur “mazais” cilvēks neko nevar panākt. Mēs vēlamies tikai vienu, lai varētu mierīgi nodzīvot līdz mūža galam.”
Gara vēsture
Situāciju skaidro Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis:
— “Lieltentēnu” mājas savlaik piederēja Jaunjelgavas MRS, un tajās dzīvo lielākoties bijušie uzņēmuma darbinieki, kuri nu jau daudzus gadus ir pensijā un lielāko daļu mūža atdevuši mežsaimniecībai. “Lieltentēnu” mājas tādas nebija vienīgās. Juku laikos no valsts uzņēmuma izveidoja SIA “Latsin”. Šim uzņēmumam nebija vajadzīgas ne Tentēnu, ne Taurkalnes, ne kādas citas mājas, nekas, ko bijušais uzņēmums bija veidojis savu sociālo vajadzību risināšanai. 1997. gadā SIA “Latsin” šīs ēkas vairākas reizes piedāvāja pārņemt pašvaldībai. Taču ēkas bija ļoti sliktā kārtībā, jo vismaz desmit gadu nebija pienācīgi apsaimniekotas. Savukārt pašvaldībai tajā laikā bija lielas problēmas ar daudzdzīvokļu mājām, kuras saņēmām “mantojumā” no vietējās paju sabiedrības. Bijušās Jaunjelgavas MRS mājas nonāca valsts īpašumā un 2000. gadā atkal piedāvāja mājas pārņemt pašvaldībai. Mēs piekritām, taču vēlējāmies, lai tas notiek likumā noteiktajā kārtībā, lai būtu sakārtoti dokumenti un mājas būtu ierakstītas Zemesgrāmatā. Taču toreizējais māju īpašnieks un apsaimniekotājs paziņoja, ka neko negrasās darīt, un mājas pašvaldības īpašumā nenonāca. Iespējams, šobrīd šīs mājas kā valsts īpašums ir ierakstītas Zemesgrāmatā. Pārvaldniece ir Valsts mājokļu aģentūra, kura apsaimniekošanu nodevusi kādai firmai.
Nezina, kur ir īpašums
Pirms dažiem gadiem Valles pagastā bija ieradusies Valsts mājokļu aģentūras direktore un atkal piedāvāja mājas pārņemt pašvaldībai. Toreiz veidoja arī raidījumu televīzijai. Atkal apliecinājām gatavību mājas pārņemt, taču prasījām sakārtot to dokumentus. Tomēr nekādu konkrētu rīcību nesagaidījām.
Interesantākais, ka māju pārvaldnieki nemaz nezina, kur ir viņu īpašums un kādā kārtībā tas ir.
Par paātrināto privatizāciju, kuru vēstulē piemin iedzīvotāji. Iespējams, kāds no īrniekiem vēlējās dzīvokli privatizēt ātrāk. Tāpēc māju nodeva paātrinātajai privatizācijai, kas nenoliedzami bija dārgāka par plānveida. Tolaik visā valstī bija noteikta viena cena — divi sertifikāti par kvadrātmetru. Tas bija lēti Rīgas centrā, bet neadekvāti dārgi tādās mājās kā “Lieltentēni”.
Īres naudu tērē ierēdņu algām
Visus šos gadus iedzīvotāji vairāk vai mazāk par īri maksājuši, vākta arī apsaimniekošanas nauda. Līdzekļi nekur nav ieguldīti. Vēlējāmies, lai, pieņemot mājas, saņemtu arī uzkrāto naudu, taču izrādījās, ka nekāda uzkrājuma nav. Īres maksa esot tik niecīga (20 santīmu par kvadrātmetru), ka ar to nevarot pat segt administratīvos izdevumus.
Riņķadancis ar papīriem
2005. gada 4. decembrī no Valsts mājokļu aģentūras saņēmām vēstuli ar lielu neprivatizēto vai neizīrēto dzīvokļu sarakstu, kuri Valles pašvaldībai jāpārņem savā bilancē. 29. decembra pagasta padomes sēdē pieņēmām lēmumu dzīvokļus pārņemt un jau nākamā gada 9. janvārī nosūtījām atbildes vēstuli Valsts mājokļu aģentūrai. Gaidījām kārtējo atbildi līdz pat 24. augustam(!). Tad nāca klajā Ministru kabineta rīkojums par dzīvokļu nodošanu. Septembrī saņēmām vēstuli, ka šāds rīkojums izdots. Mums bija jāizveido īpaša pieņemšanas komisija. To nekavējoties izdarījām, un atkal atsākās gaidīšana. Tikai pirms mēneša(!) saņēmām dokumentu paketi par nododamajiem dzīvokļiem. Mums jāizvērtē katrs dzīvoklis. Dokumentos norādīta bilances vērtība un arī parādu summa. Vispirms dokumentus parakstīsim mēs, pēc tam Valsts mājokļu aģentūra. Neviens nespēj paredzēt, cik ilgs būs šis process.
Turklāt neviens nespēj pateikt, kā dzīvokļu pārņemšana notiks reāli. Skaidri zinu, ka daudzi dzīvokļi, kuri dokumentos minēti kā neizīrēti, patiesībā ir apdzīvoti. Mani interesē, kur ir šo dzīvokļu atslēgas. Mums ieteica ņemt palīgā policiju un cilvēkus, kuri tajos mitinās, izlikt uz ielas. Taču mēs nevienu uz ielas nemetīsim, vēlēsimies tikai pretī saņemt saprotošu attieksmi. Ar katru dzīvokļa īpašnieku runāsim individuāli.
Jāskatās, ko paraksta
Tajos gadījumos, kad dokumenti parakstīti nezināšanas vai aizmāršības dēļ, palīdzēt nevarēs neviens jurists. Ja maksa paredzēta, tā ar laiku būs jāsamaksā likumā noteiktajā kārtībā. Vienmēr taču pirms līguma parakstīšanas ir tiesības to izlasīt, ar kādu pakonsultēties. Diemžēl cilvēki bijuši pārāk paļāvīgi. Savukārt dokumentus, kuros paraksts iekopēts, varēs apstrīdēt jebkurā tiesā. Tādus neņems vērā. Pašvaldība bija informēta, ka cilvēkiem ir problēmas ar apsaimniekotājiem, taču tās ir līgumattiecības, kurās mēs neesam tiesīgi iejaukties. Pie mums neviens nav nācis pat konsultēties. Tikai tagad, kad jau “ūdens smeļas mutē”, cilvēki nolēmuši kaut ko darīt. Bet ir jau par vēlu.
Bēdu ieleja
“Staburags” apciemoja vēstules rakstītājus. Skats, iebraucot “Lieltentēnu” māju pudurītī, ir nožēlojams. Viena no ēkām celta no koka, un “laika zobs” to nav saudzējis. Nošķiebušies caurie pakši un vairāki ar dēļiem aiznaglotie logi pirmajā mirklī mudina domāt, ka mājā neviens nedzīvo. Taču šis priekšstats ir maldīgs. Te dzīvo cilvēki. Viņi ir izmisumā par draudu vēstulēm no mājas apsaimniekotājiem, tiesas lēmumiem un makā skaita santīmus, lai gan parāda apmērs ir simtos latu. Viņi nezina, ko darīt. Arī ķieģeļu mājās dzīvojošajiem situācija nav daudz labāka — brūkoši pamati, saplaisājušas sienas un apmetums, kurš caurā jumta dēļ kuru katru brīdi var uzkrist uz galvas. Cilvēki pat baidās kurināt krāsnis, lai siltums situāciju nepasliktinātu vēl vairāk. Vecie ļaudis nevar atļauties algot meistarus, nav naudas materiāliem.
Viņi rāda pastā apzīmogotas kvītis par nomaksātajiem rēķiniem un dokumentus, kuros par to pašu laika periodu ierakstīts iekrāts parāds, un ir neizpratnē. Vecie cilvēki ir apņēmības pilni darboties paši un neprasa nekādus pakalpojumus ne no viena. Viņiem vajag tikai to, lai atļauju mierīgi nodzīvot līdz mūža galam. Vai, dzīvokļiem nonākot vietējās pašvaldības pārziņā, situācija uzlabosies, rādīs laiks.
