Gados jaunie mazzalvieši Armands Zeltiņš (23) un Kaspars Ādams (25) ir lauksaimnieki. Abi audzē liellopus un atšķirībā no daudziem vienaudžiem, kuri izvēlas ātri naudu nopelnīt ārzemēs vai sliktākajā gadījumā nedarīt neko, viņi nākotni nevar iedomāties bez dzīves un darba laukos. Kādas perspektīvas viņi saskata, uz ko cer?
Abi jaunieši pēc lauciniekiem neizskatās, un ikdienā mēs gan vienu, gan otru noturētu par kāda biroja darbinieku. Sarunas laikā iedomātais tēls mainās, un viņi kļūst par nobriedušiem vīriem ar savu redzējumu par saimniecības attīstību, tās nodošanu nākamajai paaudzei.
Jāsaprot arī
aizbraucēji
— Vai laikā, kad daudzi izvēlas atstāt valsti, nejūtaties kā peldētāji pret straumi, paliekot un cīnoties?
— Lielākā daļa cilvēku diemžēl nesaprot, ka panākt kaut ko var, tikai kopā darot, viens nav cīnītājs, — saka Armands. — Bet, nesaņemot atbalstu, daudziem šķiet, ka neesi savai valstij vajadzīgs. Ar tādu sajūtu dzīvo jaunieši arī Ērberģē, dodoties strādāt ārzemēs. Arī iedzīvotāju koncentrēšanās ap lielpilsētām lauku apvidiem pamazām piešķir maznozīmības nokrāsu.
Ciemojoties Vācijā, novēroju, ka tur katrā mazajā ciematā ir kāda rūpnīca, kurā nodarbināti vietējie iedzīvotāji. Nav jādodas desmitiem kilometru līdz tuvākajai darbavietai. Laukos ir resursi, potenciāls, un problēma ir tikai nemācēšana vai negribēšana to izmantot.
Nav gluži tā, ka mūsu valsts šajā virzienā nedara neko. Eiropas Savienības fondu līdzekļi ir liels atbalsts, bet sarežģītā un pārspīlētā dokumentācija bieži vien ir šķēr-slis cilvēkiem gados. “Papīru” lietās nepieredzējušam lauciniekam pašam uzrakstīt projektu tikpat kā nav iespējams. Gadījumos, kad zināšanu pietiek, rodas citi šķēršļi, kurus izliek valsts, lai pie naudas tik viegli netiktu.
Nav tā, ka nekad nebūtu domāts par aizbraukšanu. Tie, kuri to jau izdarījuši, vēlas dzīvot labi tūlīt, negaidot 20 gadu, kad krīze būs beigusies. Dzīve ir tikai viena, otru neviens neiedos, un kāpēc lielu daļu mūža nodzīvot, cīnoties tikai par to, lai būtu paēdis, ja var aizbraukt un jau tagad dzīvot labāk? Es vēlētos, lai nevienam nav jāaizbrauc, bet saprotu arī to, ka citas iespējas palīdzēt sev vai ģimenei nav.
Kā klīstošais
holandietis
Bet, tā kā valstij nav stratēģijas plāna, “augšā” viss notiek kādam brīdim, nedomājot par nākotni, vismaz pašiem tepat šāds plāns jārada. Tādēļ Armands tuvāko gadu laikā vēlas attīstīt, paplašināt saimniecību un nākamgad iedarbināt maizes ceptuvi. Tās primārais uzdevums nebūtu peļņa, drīzāk jaunu darba vietu radīšana un aizmirstās maizes cepšanas tradīcijas atjaunošana. Var iebilst — maizi var nopirkt veikalā, kādēļ tā jācep?
— Pašlaik tie, kuri cep un pārdod dārgi tā saukto no dabīgām izejvielām ceptu maizi, augsto cenu notur vien tāpēc, ka tas pašlaik ir moderni — ēst ekoloģiski tīrus produktus, — skaidro Armands. — Bet mana ideja ir cept pēc iespējas lētāku kvalitātes un garšas ziņā ne sliktāku maizi pēc iespējas lielākam klientu lokam, ne tikai turīgajam iedzīvotāju slānim. Maize, kuras etiķetē to reklamē kā pilngraudu, patiesībā no tiem pašiem graudiem cepta kā pārējās, varbūt vien ievērojot citādu gatavošanas tehnoloģiju.
Kaspars, komentējot aizbraucēju un palicēju problēmu, teic, ka ne visiem lemts kļūt par uzņēmējiem, un, ja visi būtu priekšnieki, kurš tad strādātu? Katram jaunajam te tāpēc jābūt daudz atjautīgākam nekā, piemēram, amerikānim, kuram apkārt cilvēku masa ir tik blīva, ka gada laikā nav problēmu kļūt par miljonāru. Latvija ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir pārāk maza nopietna iekšējā tirgus veidošanai, tāpēc daudz nozīmīgāks ir eksports. Bet jaunajiem cilvēkiem, kuriem nav ne saistību, ne kredītu, aizbraukšana uz ārzemēm ir viena no iespējām, kura jāizmanto. Īpaši tie, kuriem nav ģimenes, var būt kā klīstošie holandieši.
Viens visā zālē
Varbūt jauniešu problēma ir pāragrā ģimenes veidošanā?
Kaspars teic, ka demogrāfiskā situācija jau tā ir slikta un ģimenes jāveido. Kaut vai tāpēc, lai pēc kāda laika būtu, kas pērk saražoto. Jaunieši laukos nevēlas palikt arī tāpēc, ka ikvienam ir kāds piemērs no dzīves — draugs vai radinieks veiksmīgi iekārtojies ārzemēs. Pie saimnieka Latvijā par mazu algu atsakās strādāt. Arī atpūtas un citu iespēju trūkums ir viens no nosacījumiem, kāpēc jaunie cilvēki laukos nepaliek. Pilsētā cilvēki vairāk kontaktējas, veido attiecības, bet te katrs ir pats par sevi. Ērberģē atvērta sporta zāle, bet to apmeklē tikai daži, Armands ir viens no viņiem un teic, ka vakaros bieži vien sporto vienatnē: — Iespējams, 35 — 40 gados vēlēšos ceļot vienatnē, būt pats ar sevi, bet šajā vecumā nepieciešama kompānija. Gribu just pasaules straujo skrējienu, kamēr varu, gribu skriet un lekt līdzi. Mājas, saimniecība laukos ir liels pluss, jo zinu, ka vienmēr būs, kur atgriezties, bet pašlaik negribu sevi taupīt kaut kādam laikam, kas nāks, vēlos izdzīvot to, kas man atvēlēts.
Ārzemēs cilvēki bieži vien izvēlas pretējo — vēlas izrauties no pilsētas steigas, baudīt dabu, un tāpēc mēs patiesībā nenovērtējam to, kas mums ir — iespēju klausīties cīruļa dziesmu, nevis šosejas troksni. To saprot tie, kuri kādu laiku dzīvojuši citā vidē. Es to novērtēju, jo pilsēta mani nogurdina, jūtos ierobežots, bet mājās izbaudu plašumu, vakaros saulrietu vai skaidrās naktīs mēnessgaismu.
Mērķi norūda
raksturu
— Kādi ir jūsu personīgie mērķi?
— Galvenais ir zināt, uz ko tiekties, jo nav liela māksla tīrīt kūti, barot lopus, jāredz arī vīzija, kāpēc to dari, — saka Kaspars. — Ja tas izdodas, dzīves ritms paliek interesantāks. Izvirzot mērķus, termiņus to sasniegšanai, cilvēks norūda raksturu. Kad mērķis sasniegts, ir lepnums gan par sevi, gan par to, ka esi pārāks par citiem.
Pēc diviem gadiem manā saimniecībā būs piecdesmit govju, līdz ar to lielākas iespējas nopelnīt, paplašināt saimniecību.
Armands par savu prioritāti nosauc citu — ģimeni. Katrs mērķis nozīmē arī atbildību. Arī ģimeni veidojot, jādomā, kā to uzturēt. Svarīgi, kā līdzekļus tam nopelni — ar darbu, kas patīk un kuru izbaudi, vai tikai, par ko maksā. Tas, ko darām mēs, katrā ziņā ir darbs, kas patīk. Ja ar to var arī nopelnīt un realizēt savus sapņus — tas ir ideālākais variants.
— Vai varat iedomāties sevi saimniekojam šajā pašā nozarē, bet citur, ne Latvijā?
— Ja būtu tāda valsts politika kā, piemēram, Dānijā, kad savējos tieši vai netieši atbalsta, un tāpēc pie mums ir šie ārzemju zemnieki, iespējams, jā,— teic Kaspars. — Bet tikai tad, ja nebūtu tādas iespējas te, uz vietas. Dzīvojot kādu laiku Anglijā, man piedāvāja kļūt par saimniecības pārvaldnieku, jo saimnieku bērniem neinteresēja lauksaimniecība.
Ja bail no augstuma, nekāp
— Arī jūs, tāpat kā cilvēki gados, šad tad kritizējat valdību, ka tā vainīga visās neveiksmēs…
— Cilvēki gados tā runā tāpēc, ka vairs nejūt sevī spēku ko mainīt. Bet jauniešiem tā ir laba tēma sarunas sākšanai. Protams, šajās sarunās ir arī negatīvisms, bet visās personiskajās neveiksmēs vainot citus arī nevar, labāk apzināties, ka viss ir tavās rokās. Vecāka gadagājuma cilvēkiem bija pierasts dzīvot kāda kontrolētiem, un to, kas ir tagad, viņi uzskata par “bardaku”, bet jauniešu skatījumā šis laiks dod iespēju pierādīt sevi, saprast, ko var un ko nevar ietekmēt. Citu aprunāšana ir kā stāvēšana pie kalna un sapņošana par to, kā būtu, ja tajā uzkāptu, bet, ja bail no augstuma, labāk nekāp. Sarunā ar cilvēku tas ir jūtams — vai kritizēšana ir kā analīze vai kā attaisnojums, — saka Kaspars.
— Kādi būs jūsu nākamie 20 dzīves gadi?
— Tuvākajos piecos gados jāpaplašina saimniecība līdz simt liellopiem. Pagaidām nav citu mērķu kā saimniecības attīstība. Ja pēc gadiem tas kļūtu nerentabli, pamest iesākto būtu ļoti žēl. Kad būs stabils pamats, nodrošinājums, uz kura veidot ģimeni, tas būs mērķis numur viens, — teic Armands.
— Pieciem, desmit gadiem ir plāns un to cenšos pildīt, — Kaspars. — Šī ir mana vectēva un tēva zeme, un, ja lauksaimniecība arī neinteresētu, aiz cieņas pret saviem senčiem es to saglabātu. Saimniecība, augstskola, Neretas novada domes deputāta darbs — saka tas dod spēku turpināt. Manā plānā nav ailītes “ģimene”, jo tā būs pati par sevi tad, kad tam būs jānotiek. Jau tagad domāju par to, kas paliks aiz manis, jo darīt visu tikai savam mūžam arī negribas. Tāpēc jādomā par pēcnācējiem.
