Mobings jeb emocionālā vardarbība darbavietā — tas nav uzkrītoši redzams kā fizisks pāridarījums, taču cilvēku spēj sagraut pakāpeniski, liekot izzust pašcieņai, pārliecībai par saviem spēkiem, varēšanu, ietekmēto cilvēku pārvērst īstā “nervu kamolā”, kurš vienmēr ir stresains un nervozs. Savu pieredzi redakcijai uzticēja Ilze (ētisku apsvērumu dēļ vārds ir mainīts).
Par upuri var kļūt jebkurš
“Vārdu “mobings” pirmo reizi dzirdēju pirms aptuveni astoņiem gadiem, mācoties augstskolā, kad gatavoju kursadarbu par agresivitātes veidiem skolā. Teorētiski mobingu skaidro kā psiholoģisko teroru darbavietā, kas izpaužas kā naidīga un neētiska uzvedība, kuru sistemātiski vērš galvenokārt pret vienu indivīdu, kurš mobinga situācijas rezultātā tiek padarīts bezpalīdzīgs un neaizsargāts. Šādas biežas un ilgstošas naidīgas uzvedības rezultātā ievērojami pasliktinās indivīda garīgais, psihosomatiskais un sociālais stāvoklis. Agrāk, lasot teoriju par šo agresivitātes veidu, klusībā nodomāju, ka droši vien mobinga upuris vairāk vai mazāk pats ir vainojams, ka pret viņu tā izturas, jo dzīvoju pēc principa: visi man labi bija, kad es pati laba biju. Taču, kā izrādījās, ne vienmēr šis princips darbojas.
Esmu strādājusi vairākos uzņēmumos, ir bijuši dažādi priekšnieki un kolēģi, taču nevienā no darbavietām “uz savas ādas” mobingu nebiju izjutusi. Ikreiz, dzirdot par to runājam kādā televīzijas raidījumā vai lasot presē, nodomāju: tas ir kārtējais no mušas uzpūstais zilonis! Par mobingu droši vien runā cilvēki, kuriem negribas strādāt un attīstīties, bet peldēt pa straumi un turpināt sēdēt savā mīkstajā krēslā. Nekā, mīļie! Izrādās, par mobinga upuri var kļūt arī radoši, strādāt un attīstīties griboši cilvēki, kuriem ideju pilna galva.
Priekšnieku teroristu sastop valsts iestādē
Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas viceprezidente Eva Selga uzskata, ka biznesa vidē mobings nav tik ļoti izteikts, tas varētu vairāk izpausties valsts iestādēs, jo tām nav konkurentu un darbinieki pieraduši visu mūžu rotēt zināmajā sistēmā, pārāk neuztraucoties par nākotni. Ja cilvēks nav pietiekami nodarbināts, rodas labvēlīga situācija intrigām un kolēģu terorizēšanai. Šķiet, šis ir mans gadījums, jo iepriekšējās darbavietas bija privāti uzņēmumi, kur neko tādu nepiedzīvoju. Taču vieta, kurā priekšnieka terorista mobingu izbaudu “uz savas ādas” visā krāšņumā, ir valsts iestāde. Kad sāku strādāt jaunajā darbavietā, nezināju, kas mani sagaida. Darba intervijā priekšniece radīja saprotoša, inteliģenta un saprātīga cilvēka iespaidu. Ar prieku un entuziasmu sāku strādāt un pat nenojautu, ka jau pirmajos mēnešos priekšniece staigājusi pa kolēģu kabinetiem un vaicājusi, vai citiem nešķiet, ka es par maz strādāju. Izrādījās, nebiju vienīgā, par kuras darba spējām veica mutisku aptauju. Protams, nevaru apgalvot, ka biju ideāla un visu vienmēr izdarīju nevainojami, taču savu darbu veicu pēc labākās sirdsapziņas. Daudzus mēnešus strādāju mājās — vakaros pēc darba gatavoju informāciju sociālajiem tīkliem, rakstus laikrakstam, darīju daudzas lietas, ko varētu arī nedarīt. Patiesībā zagu laiku savai ģimenei, vaļaspriekiem un atpūtai.
“Izrāde” sākas pēc pārbaudes laika
Pirmajos mēnešos jaunajā darbavietā, dažreiz nejauši dzirdot citu kolēģu sarunas par priekšnieci, vienmēr nodomāju: viņas pārspīlē, gan jau pašas nav bez vainas.
It kā mierīgā gaisotnē pagāja trīs pārbaudes laika mēneši, tad pamazām sākās “izrāde”. Ik pa laikam nācās dzirdēt priekšnieces komentārus par kolēģēm un viņu personisko dzīvi. Šad tad viņa izteica nievājošas un aizskarošas piezīmes klientu klātbūtnē. Prasības par to, kā jāveic darbs, mainījās gandrīz ik dienu. Mēnesi pēc pārbaudes laika beigām sapratu, ka man tas nav vajadzīgs. Priekšniece manu atlūgumu nepieņēma, atzina, ka labi strādāju un nevarot gribēt rezultātus tik ātri. Nezinu, kāpēc, bet tobrīd man no viņas bija bail. Nespēju pateikt atklāti, ka zinu, ko viņa runā aiz muguras. Ļoti nožēloju, ka nepamanīju to visu pirms pārbaudes laika beigām, jo tad noteikti nebūtu turpinājusi strādāt šajā vietā. Ļāvos sevi pierunāt palikt un turpināju strādāt. Dažus mēnešus mani lika mierā, viss it kā bija labi.
Uzbrūk atklāti
Drīz vairākas kolēģes neizturēja un viena pēc otras aizgāja no darba. Viņu vietā pieņēma citas, kurām tāpat kā man šķita un laikam vēl pagaidām šķiet, ka priekšniecei nav ne vainas. Šobrīd esmu palikusi vienīgā no iepriekšējā kolektīva, arī vienīgais “ēdamais” objekts priekšniecei. Tikai tagad līdz galam saprotu, par ko vēsta mobinga teorija. Nu jau man uzbrūk atklāti, pārmet, ka slikti strādāju, piedraud atlaist no darba, aprunā mani svešiem, ar iestādi nesaistītiem cilvēkiem. Mani regulāri ignorē, neinformējot par aktualitātēm. Lai gan uzskatu sevi par cilvēku ar normālu pašvērtējumu, mani nemaz tik viegli nav iespējams “izsist no sliedēm”, tomēr, jo ilgāk tas turpinās, jo vairāk saprotu, ka tas tieši ietekmē vēlmi strādāt. Lai arī kā patīk tas, ko daru, vairs neeju uz darbu ar prieku, ir zudušas idejas jauniem projektiem, klienti arvien biežāk šķiet kaitinoši. Pieķeru sevi dusmojamies par lietām, par kurām agrāk būtu pasmaidījusi, bieži jūtos nogurusi. Pēc literatūras avotos publicētā, šī ir otrā fāze. Trešā fāze izklausās biedējoša: “Mobinga trešajā fāzē rehabilitācija darbā vairs nav iespējama, cilvēks ar sevi vairs netiek galā, pašaizsardzības mehānismi ir izslēgti, un viņam jau nepieciešama profesionāla palīdzība.”
Risinājums — aiziet no darba?
Negrasos nonākt līdz trešajai fāzei. Diemžēl šobrīd vienīgais saprātīgais risinājums problēmai ir aiziet no darba. Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm neviens tiesību akts nedefinē mobingu, kā arī nedefinē psiholoģisko vardarbību darbavietā.
Manuprāt, mobings darbavietā būtu retāka parādība, ja iestāžu vadītāji būtu ne tikai profesionāļi savā jomā, bet arī profesionāļi kā vadītāji, kas pārzina vadības psiholoģiju, personālvadību, filozofiju un ētiku. Visiem tiem, kuri, lasot manu pieredzi, līdzīgi kā es kādreiz, klusībā pasmīn, novēlu nekad neko tādu nepiedzīvot. Tiem, kuriem radniecīgas izjūtas, vēlu rast enerģiju un spēku mainīt savu dzīvi.”
Harijs Galino,
jurists
— Mobinga pazīmes darba vidē diemžēl ir sastopamas visai bieži. Iemesli tam noteikti meklējami katras iesaistītās personas, arī cietēja, raksturīpašībās, konkrētā darba kolektīva veidošanās vēsturē un darba tradīcijās, kā arī sabiedrības nosacīti kopīgajā attieksmē pret personas psiholoģisko ietekmi un vardarbību. Lietas par mobingu no juridiskā viedokļa ir sarežģīti pierādāmas. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tiesiskais regulējums, kas ierobežo psiholoģisko vardarbību darbavietā, aprobežojas tikai ar dažām vispārīgām tiesību normām. Piemēram, Satversmes 94. pants nosaka, ka ikvienai personai ir tiesības uz personas neaizskaramību. Savukārt LR Darba likuma 28. panta 2. daļa nosaka — viens no darba devēja pienākumiem ir nodrošināt darbiniekam taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Administratīvā procesa likuma 92. pants nosaka, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atlīdzinājumu par personisko, morālo kaitējumu. Krimināllikuma panti paredz atbildības iestāšanos gan par neslavas celšanu, gan par goda aizskaršanu. Savukārt Civillikums vispārīgi nosaka morālā kaitējuma atlīdzināšanas tiesisko regulējumu.
Otrkārt, tiesu sistēma ir tikai sākusi veidot savu pozīciju mobinga lietās. Šobrīd administratīvās tiesas atzinumi mobinga lietas nav padarījuši vienkāršākas. Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa 2012. gadā skatīja kāda bijušā darbinieka prasību pret Valsts meža dienestu (VMD) par amatpersonu rīcības atzīšanu par mobingu. Bijušais darbinieks uzskatīja, ka pret viņu bija vērsts mobings, savukārt VMD pārstāvji to noliedza. Tiesa vērtēja tai pieejamos materiālus un secināja, ka visu mobinga galveno pazīmju, kas ir būtiskas, lai to atzītu tiesas procesā, konkrētajā lietā nav, tāpēc prasība tika noraidīta. Mobinga galvenās pazīmes, kas ir būtiskas, lai to atzītu tiesas procesā, ir vairākas: naidīga, neētiska attieksme pret vienu konkrētu darbinieku, ko īsteno viens vai vairāki kolēģi, konkrētas darbības, kas individuāli vērstas pret cietušo, šādas attieksmes ilgums un sistemātiskums — tai jāizpaužas bieži jeb gandrīz katru dienu ilgā laika periodā, vismaz pusgadu un konstatējami veselības traucējumi.
Citas publiski pieejamās lietas par mobingu tiesā arī nav beigušās pozitīvi cietušajam.
Grūti izvērtējama cietušās personas subjektīvā darba devēja darbību uztvere. Katrs cilvēks ir ar dažādu psiholoģisko noturību, atšķirīgiem priekšstatiem un dzīves pieredzi. Piemēram, darba devēja rīkojums pildīt noteiktu darbu vienam liksies normāla darba rutīna, taču citam jebkurš rīkojums var likties aizskarošs jebkādu iemeslu dēļ. Šo apstākli pēc maniem novērojumiem tiesas vispār neņem vērā. Var secināt, ka ikviena psiholoģiskās vardarbības situācija darbavietā ir vērtējama padziļināti, bet darbinieku aizsardzībai izveidotā tiesību sistēma vēl nav gatava sniegt efektīvus aizsardzības līdzekļus. Līdz ar to aizsardzība mobinga gadījumos ir sarežģīta. Grūti ieteikt, ko darīt tiem, kuriem šķiet, ka viņi nonākuši psiholoģiskās vardarbības ietekmē, jo katrs gadījums ir citāds.
Aelita Beitika,
psiholoģe
— Manas profesionālās darbības laikā ir bijuši tikai daži gadījumi, kad cilvēki vērsušies pēc palīdzības, stāstījuši par tādām kolēģu vai priekšniecības darbībām, ko varētu definēt kā mobingu vai bosingu. Pats vardarbīgais apzinās to, ka ir vardarbīgs, bet nav motivēts sevi kontrolēt iecietīgākai attieksmei pret kolēģi vai padoto, notiek savu negatīvo emociju izlāde darbībā. Mobinga veicējs ļoti labi apzinās, ka ilgstoši un sistemātiski dara pāri otram, bet emocionālā līmenī viņa spēja iejusties ir traucēta, viņš nespēj just līdzi otra ciešanām. Problēma ir arī tā, ka mobingotāji “barojas” no kolēģu vai padoto psiholoģiskajām ciešanām, tātad nespēj adekvātā veidā vadīt savas negatīvās emocijas. Visbiežāk runa ir par primitīvu skaudību, greizsirdību, nenovīdību, niknumu u. c. Patiesībā, ja cilvēks emocionālā līmenī jūt otru, tad vienkārši nespēj izturēties šādā veidā. Ne velti organizāciju psiholoģijā tiek runāts par psiholoģisko klimatu darbā un tā ciešu saistību ar darba efektivitāti un produktivitāti. Mobinga veicēju var apturēt tikai no ārpuses uzlikti ierobežojumi, t. i., tiesu darbi, kad likums deklarē atļauto un aizliegto darba attiecībās, jo pats mobingotājs šīs robežas nevēlas ievērot. Šāda vardarbība ilgtermiņā cilvēku ietekmē ļoti negatīvi, jo tie ir ilgstoši traumatiski pārdzīvojumi, kas izsit cilvēkam pamatu zem kājām. Atkarībā no dažādu faktoru kopuma, piemēram, cilvēka nervu sistēmas tipa un temperamenta, rakstura, iepriekšējās darba pieredzes, sekas var būt mazāk vai vairāk izteiktas līdz pat postraumatiskā stresa simptomiem. Ilgtermiņa mobinga rezultātā tas vienmēr skar gan psihoemocionālo sfēru, gan arī rada somatiskas jeb veselības problēmas. Iespējams iedzīvoties arī nopietnās veselības problēmās, kam nepieciešama nopietna ārstēšanās.
