Ilze un Ivo (vārdi mainīti) jau gandrīz desmit gadu uzskata, ka viņi ir radīti viens otram, un tomēr… Zinot viņu dzīvesveidu, var teikt, ka šis pāris dzīvo, jūtu vadīts, nevis ieklausās prāta balsī. Ilzes un Ivo kopdzīve ir kā jūrā paisums un bēgums.
Līdz šim gan abi vienmēr salabst, jo mīlestība, kas viņus vieno, ir dzīva, un tāpēc viņi spēj viens otram daudz ko piedot. Taču, kā teic Ilzes vecmāmiņa, visam savs laiks, un pat viskvēlākā mīlestība var apdzist asaru plūdos un nogrimt pārdzīvojumu mielēs.
Iepazīstas ātrajā palīdzībā
Abi iepazinās neparasti. Jaunieši satiksmes autobusā brauca uz Rīgu, taču ceļā notika avārija, un viņi nokļuva vietējā ātrajā palīdzībā. Tur arī iepazinās, jo bija apsēdušies blakus un centās viens otru mierināt, ka gūtās traumas nav nekas īpašs. Tomēr vajadzēja ārstēties slimnīcā, un tur arī dienu no dienas risinājās sarunas par bērnību, vecākiem, radiem, pašu interesēm. Nemanot Ilze un Ivo sadraudzējās.
Slimnīcā iepazinās arī viņu vecāki, un laiku pa laikam sarunas notika visiem kopā. Ivo ir par Ilzi divus gadus vecāks, taču profesija abiem viena — ekonomisti. Ilze strādāja bankā, Ivo — kādā lielā firmā. Ilzei bija mazs dzīvoklis, bet Ivo dzīvoja kopā ar vecākiem.
Visam pāri — uzticība
Puisim jau bija īslaicīgas aizraušanās studiju laikā, taču neviena meitene viņam nebija tik tuva kā Ilze. Savukārt Ilzei bija tikai atmiņas par skolas gadu randiņiem. Katra jauna draudzība sākās ar romantiskiem sapņiem un beidzās ar vilšanos un šķiršanos. Ilze gaidīja īsto un vienīgo.
Viņasprāt, uzticība tikai vienai sievietei bija vīrieša rakstura augstākais kritērijs. Sev Ilze vēlējās tikai tādu vīru.
Taču, kā nereti gadās, cilvēks domā, Dievs dara. Par kāzām abi nerunāja, bet nolēma dzīvot kopā, lai viens otru labāk iepazītu un sagatavotos nodrošinātai kopdzīvei un veidotu karjeru. Diemžēl tieši karjeras “kāpnes” bija tās, no kurām apmēram pēc pusgada “noripoja” Ivo. Firma, kurā jaunais cilvēks strādāja, bankrotēja. Cits nekas neatlika, kā doties uz Angliju, kur viņam piedāvāja grāmatveža vietu kādā celtniecības uzņēmumā. Ilze, protams, palika savā darbavietā un savā dzīvoklī.
Dienesta romāns
Sākās romantiskas telefonsarunas un retas tikšanās reizes. Vecāki par Ilzi bija norūpējušies, jo baidījās, ka arī viņa varētu doties pie Ivo. Viņi to nevēlējās, jo Ilze bija vienīgais bērns, nekādu sadzīves problēmu viņai nebija, jo darbā varēja labi nopelnīt.
Viņas vecvecāki savulaik bija emigrējuši uz Ameriku, bet tēvu Latvijā izaudzināja radiniece. Tēvs baidījās, ka, tāpat kā savus vecākus, var zaudēt arī Ilzi. Taču meita tēvu un māti nomierināja, sakot, ka nedomā pamest dzimto pilsētu un ārzemju labumi viņu nevilina. Viņasprāt, Latvijā dzīvot ir vislabāk, ja vēlies eksotiku, atvaļinājuma laikā var aizbraukt ceļojumā. Ilze tā arī darīja — brauca ne tikai pie Ivo uz Angliju, bet atpūtās arī Itālijā un Spānijā. Gaidīja, kad atgriezīsies Ivo un tad varēs rīkot kāzas.
Līdz kāzām vairāku iemeslu dēļ viņi tā arī nav tikuši. Pirmā sānsoli spēra Ilze. Tas notika dzimšanas dienā, kad pie viņas sapulcējās radi un darbabiedri. Pēc jautras ballītes visi aizgāja mājās, palika tikai kolēģis Arnis. Vārdu pa vārdam, un sarunas ievirzījās intīmā gultnē. Arnis nakti pavadīja Ilzes platajā gultā.
Sākās “dienesta romāns”. Ilzei pat prātā neienāca, ka viņa Ivo kļuvusi neuzticīga, jo abi taču bija brīvi un viens otru mīlēja. Arnis tikai tāda garām skrejoša ilūzija…
Viss beidzās pēkšņi, jo kādā agrā rītā Ivo, nevienu iepriekš nebrīdinājis, atslēdza Ilzes dzīvokļa durvis un gultā ieraudzīja abus mīlētājus. Viņš klusēdams izmeta pa durvīm Arni un viņa drēbes, bet bailēs drebošajai Ilzei pateica, ka aiziet uz visiem laikiem.
Nobauda “mīlas dzērienu”
Tomēr tā nenotika, jo viņš Ilzei pēc lielas lūgšanās un asarām piedeva. Atkal viss bija labi, abi nolēma par bijušo nerunāt un dzīvot tā, it kā tas būtu bijis slikts sapnis, no kura abi laimīgi pamodušies. Ivo atgriezās Latvijā un nodibināja savu firmu, kurā strādāja arī vairākas jaunas meitenes. Viena no viņām šefam pievērsa īpašu uzmanību, un Ivo atzina, ka tas ir patīkami. Tomēr Ilzes klātbūtne bija nozīmīgāka, jo viņa sirdī joprojām bija vieta tikai vienai sievietei.
Tikmēr darbabiedrene, izmantojot draudzenes ieteikto metodi, vērsās pie kādas dziednieces pēc “mīlas dzēriena”. Viņai izdevās to pieliet Ivo kafijai, un puisis mainījās. Vispirms viņš saslima, tad saprata, ka Ilze viņam sāk traucēt, bet kolēģe pievelk kā magnēts. Taču tā bija tikai tad, kad viņš sievieti redzēja, bet, tiklīdz devās mājās pie Ilzes, viss atkal mainījās. Kas zina, kā tas beigtos, ja kādā vakarā Ivo, skatoties televīzijas raidījumu par burvjiem un gaišreģiem, neuzzinātu par pieburšanas “mākslu”.
Puisis saprata, ka arī viņš ir šo “brīnumu” upuris. Nevienam nesakot, viņš devās pie pazīstama ekstrasensa, visu izstāstīja, un šis cilvēks palīdzēja — pēc vairākiem seansiem atbrīvoja Ivo no dzēriena iedarbības. Viņam kā plīvurs no acīm nokrita, un kolēģe vairs neinteresēja. Reiz, esot ar viņu divatā, Ivo šai jaunkundzei atklāja, ka zina par pieburšanu. Drīz vien jaunā sieviete darbavietu mainīja un ar Ivo vairs nesatikās.
Piedod, bet neaizmirst
Ilzei šis Ivo pārdzīvojums problēmas nesagādāja, jo bija droša, ka vienmēr būs viņa vienīgā sieviete. Un tad Ilzei kāja “paslīdēja” otrreiz — būdama atpūtas namā, viņa aizrāvās ar kādu ārzemnieku, kurš pat piedāvāja roku un sirdi, tikai ne sievas godu, jo sieva viņam jau bija. Kāds no Ivo paziņām par šo Ilzes atpūtas nama draugu pastāstīja Ivo. Viss notika kā pirmajā reizē. Ivo pēkšņi ieradās Ilzes numurā, izmeta no tā ārzemnieku un pateica, ka no Ilzes aiziet…
Un viss atkal atkārtojās — Ilzes asaras un solījumi aizkustināja joprojām mīlošo Ivo sirdi, un viss tika piedots. Piedots, taču ne aizmirsts. Pirmajā reizē Ivo pēc salabšanas par notikušo pat nepieminēja, bet tagad nereti to atgādināja. Viņam sāpēja mīļotās sievietes pāridarījums.
Tomēr Ilze sāpes Ivo balsī nesaklausīja. Ilze joprojām bija droša par Ivo jūtām, tāpēc labprāt flirtēja ar citiem vīriešiem, un tā viņi dzīvoja tālāk.
Nesen kādā ballē Ivo pārsteidza Ilzi skūpstoties ar svešu vīrieti, ar kuru bija nodejojusi pāris deju. Ivo viņu aizrāva līdz mašīnai, un abi aizbrauca mājās. Šoreiz viss jau pārvērtās skandālā. Ivo pat uz laiku aizgāja dzīvot pie vecākiem, taču Ilze, zvērot mūžīgu mīlestību un uzticību, atkal izlūdzās Ivo piedošanu.
Gribētu dēlu
Vecāki lēš — varbūt, ja būtu apprecējušies, dzīvotu labāk, taču jaunie par kāzām joprojām nerunā. Viņiem ir labi arī tā. Neviens nevar pateikt, vai kādreiz kas mainīsies. Varbūt attiecības būtu tuvākas, ja rastos bērniņš, taču Ilze māte negrib būt, vēl jau paspēšot, viņasprāt, ar bērnu tikai lielas klapatas.
Ivo šajā jautājumā savu viedokli nav teicis, taču reiz mātei paudis, ka ļoti gribētu dēlu. Mazu ķiparu, kuru rītos vest uz bērnudārzu, bet vakaros mazgāt vannā. Vasarā abi varētu braukt makšķerēt.
Šis ir viens no noslēpumiem, ko Ivo nav uzticējis Ilzei. Laika gaitā līdzīgi noslēpumi pamazām vien krājas vīrieša sirdī. Vai tie tur paliks mūžīgi? Ivo pārliecināts, ka viņu kopdzīves sakārtošanai vēl vajadzīgs laiks. Un velti Ivo māte dēlam atgādina, ka dzīve ir īsa un mīlestības liesmiņa reiz var arī nodzist kā svece caurvējā.
Foto tikai ilustratīva nozīme
