Iemīlēšanās sajūta — kad taureņi lido vēderā, zūd ēstgriba, un šķiet, kādu laiku var pārtikt no svaiga gaisa vien — agrāk vai vēlāk beidzas visās attiecībās. Kā pēc tam spējam sadzīvot, saprasties un mīlēt viens otru, nenodarot pāri?
Dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja: “Mīlestība — kompromisa spēle…” Vai tas nozīmē, ka arī šodien mums nākas piekāpties, atteikties, pārdomāt vai izlikties šo to neredzam un nedzirdam, lai saglabātu “veiksmīgas attiecības”?
Izlikties
vai izrunāties?
Ikviens no mums savā, radu, draugu un paziņu lokā droši vien varētu “pazīt” dažādus attiecību modeļus — citus veiksmīgākus, citus ne tik veiksmīgus. Interesējos par to, kā pāriem izdevies atrast šo vidusceļu — cik daudz sievietēm nācies upurēt vai atteikties no saviem sapņiem, vai, gluži pretēji, vīrietis tos ir palīdzējis piepildīt? Vai arī mājās vienmēr ir tikpat “gludi”, kā dažbrīd redzam sabiedrībā, vai elegantie vīrieša žesti, ko apskauž tavas draudzenes, nepazūd pie automašīnas durvīm, kad gaidi, lai tev tās atvērtu arī tad, kad neviens to neredz?
Lasīju interviju ar kādu vecāku kundzīti, kura par savu izdevušos laulību vairāku gadu desmitu garumā sacīja: “Es arvien ļāvu vīram darīt, ko viņš gribēja, neko neaizliedzu. Ja izcēlās kāds strīds, smaidīju, piekritu viņam un māju ar galvu, bet priekšauta kabatā turēju saspiestu pigu! Lai domā, ka viņam vienmēr taisnība!”
Cik daudz nodarām sev pāri, dažkārt izliekoties, ka mūsu attiecībās viss ir kārtībā?
Aptaujāto sieviešu vārdi ir mainīti.
Kartupeļus var
nomizot
Anita (45)
— Man veiksmīgas attiecības nozīmē spēju saglabāt savu “es”. Tā esmu domājusi vienmēr — ne tikai runājot par attiecībām ar vīrieti. Svarīgi, lai manā viedoklī ieklausās un to ņem vērā. Man ir bijušas divas neveiksmīgas attiecības. Kaut katras ilgušas vairāk par pieciem gadiem, tomēr neizdevās pielāgoties un “pieslīpēties”, jo bijām pārāk atšķirīgi. Tagad saprotu, ka jau pašā sākumā, kad sākām dzīvot kopā, man nevajadzēja izlikties par to, kas neesmu un nevēlos būt. Iemīlējušies cilvēki zaudē noteiktu daļu veselā saprāta, bet, kad tas atgriežas, saproti, ka daudz kas “salaists dēlī”. Es nekad neesmu bijusi sajūsmā par ēdiena gatavošanu, arī manā ģimenē pie plīts labprātāk stāvēja tēvs, un tā arī es uzaugu — ja vajadzēja, palīdzēju kartupeļus nomizot, bet tas arī viss. Abas pirmās nopietnās attiecības man izveidojās ar vīriešiem, kuri savā dzīvē labi ja olu bija uzcepuši, un virtuve kļuva par manu darbības lauku. Teiciens, ka vīrietim mīlestība iet caur vēderu, pilnībā attiecināma uz viņiem. Kamēr bijām iemīlējušies, par praktiskajām lietām nemaz nedomājām — bieži gājām pie draugiem, pusdienojām kafejnīcās, bet vakariņām uzkodas nopirkām veikalā. Vēlāk ēšana ārpus mājas kļuva arvien retāka, un man gribot negribot bija jāgatavo mājās — sapirkos pavārgrāmatas un iemācījos gatavot triju veidu saldos ēdienus, taču šī nodarbe man nesagādāja prieku, lai gan to neizrādīju. Savukārt abi vīrieši ģimenēs bija pieradināti, ka sava kafijas krūze pat nav jāizskalo. Protams, šis nav vienīgais iemesls, kāpēc izjuka manas iepriekšējās attiecības, taču tad, kad satiku savu vīru, ar kuru esam kopā jau 11 gadu, sapratu — ar īsto cilvēku viss ir skaidrs jau pirmajā brīdī. Pirmajā randiņā pateicu, ka ienīstu ēdiena gatavošanu. Izbrīna vai nosodījuma vietā saņēmu atbildi, ka tad jau viņam būšot, kur izvērsties! Neticami, bet mans vīrs virtuvē jūtas laimīgs, un es labprāt notiesāju visu, ko viņš tur meistaro, un vienmēr esmu gatava palīdzēt nomazgāt traukus vai nomizot kartupeļus. Tajā laikā, kamēr vīrs gatavo, es labprātāk izvedu pastaigā suni, ko citās ģimenēs varbūt biežāk dara vīrietis. Mans secinājums — sākumā nesvarīgie sīkumi attiecības var grauzt, grauzt, kamēr tās sabrūk. Ja sākumā spējam netēlot, tad viss notiks tā, kā tam jānotiek!
Bikšu kabatas
nepārbaudīs!
Evija (23)
— Veiksmīgas attiecības ir tādas, kad cilvēki spēj kopā nodzīvot vairākus gadus, neierobežojot otru. Iespējams, tādas formulas, kas derētu visiem, nemaz nav, bet man vissvarīgākais ir just, ka otrs tevi neierobežo un nekontrolē. Vidusskolas laikā draudzējos ar kādu puisi, un mūsu draudzība izjuka brīdī, kad pieķēru viņu manā tālrunī lasām īsziņas. Varbūt citi domās — ak, kas gan tur liels? Bet man tas liekas būtiski — ja cilvēks man neuzticas pašā sākumā, kas būs vēlāk? Vai kontrolēs, cikos izeju no mājas, cikos ierodos darbā un ar ko sarunājos? Vēstules, tālrunis un mana somiņa ir mana privātā telpa, kas paredzēta tikai man. Tāpēc jau izvēlamies, ar kādu būt kopā, lai uzticētos un saprastos, taču katram no mums ir bijusi dzīve arī pirms tam. Mums ir savi skolas laika draugi, pagalma draugi vai draugi no vasaras nometnēm, ar kuriem mēdzam šad un tad sarakstīties, atcerēties kopīgos piedzīvojumus. Redzot, ka portālā draugiem.lv kopīgu profilu veido draugs un draudzene vai vīrs un sieva, esmu noraidoša — ar to jau sākas sīkās nesaskaņas attiecībās. Ja vīram atraksta vēstuli jaunības dienu draudzene — atceries, kā mēs tajā skolas ballītē… Skaidrs, ka tas varētu nepatikt sievai, varbūt viņa to vēstuli izdzēsīs un vīrs nemaz nezinās, varbūt izlasīs un pārmetīs, varbūt neteiks neko, izliksies, ka viņu tas neuztrauc, un dzīvos tālāk.
Ar draugu esmu kopā jau trešo gadu, un mana pārliecība ir — viss ir sarunājams, ja abi ir gatavi to darīt. Es uzticos viņam, viņš uzticas man — negrasos pārbaudīt viņa tālruņa īsziņas, bikšu kabatas vai pār plecu lūkoties, kam viņš raksta “draugos”. Ja es viņam neko nenozīmētu, mēs katru rītu mostos atsevišķi.
Vajadzīga pārākuma izjūta
Ingrīda (35)
— Esmu šķīrusies, ko lai stāstu par veiksmīgām attiecībām? Varbūt to, ka šobrīd esmu veiksmīgu attiecību meklējumos? Ja man tās jāraksturo — es varētu piekrist dzejniekam Imantam Ziedonim, ka tā ir kompromisu spēle. Attiecības starp cilvēkiem nemitīgi mainās, mums jāprot pielāgoties un jāprot atrast īsto laiku, lai pastāvētu par sevi. Droši vien skan briesmīgi, taču pēc savas neveiksmīgās laulības domāju, ka, sākot kopdzīvi, būtu jābūt izstrādātam nākamās piecgades plānam. Mums tāda nebija. Bijām iemīlējušies, uzreiz nolēmām apprecēties, taču aizmirsām par tādu “sīkumu” kā kopīgie mērķi. Es jau gadiem ilgi sapņoju par savu privāto biznesu, pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt un, tiklīdz varēju, naudu atlicināju savam mērķim. Pirms pāris gadiem kopā ar māsīcu uzrakstījām projektu, ieguldījām arī savu naudu un nodibinājām uzņēmumu, kas saistīts ar tūrismu. Tas bija mans sapnis, to biju mācījusies un sevi iedomājos strādājam tikai šajā jomā. Taču mans vīrs domāja citādi. Drīz pēc kāzām pieteicās mazais, un vīrs uzstāja, lai lielāko daļu laika pavadu mājās, bet pēc bērniņa piedzimšanas par darbu vispār nedrīkstēju iedomāties. Varbūt kādai liksies, ka tas jau ir labi — vīrs strādā un sieva var neko nedarīt, taču es tam nepiekritu. Kad dēliņam apritēja gads, es atgriezos darbā, strādāju pilnu slodzi, algoju auklīti. Tas bija pamats mūsu tālākām nesaskaņām, līdz brīdim, kad izlēmām šķirties. Nevar no manis izveidot mājsaimnieci pret manu gribu!
Pēc šķiršanās tāpat daudz tiekamies, jo arī viņš piedalās dēliņa audzināšanā, un arvien vairāk redzu, ka viņa nevēlēšanās, lai es strādātu algotu darbu, saistīta ar pārākuma izjūtu. Tagad abi esam vienlīdzīgi un spējam rast kopīgu valodu, lai no šķiršanās neciestu bērns.
